Augustā mēs svinam! Tikko svinējām Ances dzimumdienu un tūlīt svinēsim Riharda pilgadību, bet tagad ir laiks Lindas vārdiņsvētkiem. Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā mēs saņēmām sms ar gluži oficiālu uzaicinājumu uz svētku pusdienām. Skaidrs - ēst būs, tad var iet.
Sarunājām ar Lauriju, ka nu šoreiz, taču nekavēsim. Ja jau pusdienas, tad jāierodas laikā! Nodomi labi, izpildījums ne tik spīdošs. Mēs abas par pārsteigumu tik tiešām ieradāmies laikā, bet mūsu centienus iztrekāja Ance kura drusku iekavēja. Nu neko, mēs jau nu garlaicībā nenīksim tādēļ pievērsāmies jaunākajam modes kliedzienam - bomzingam jeb hoboingam. Kā jau tas ir zināms gan plankings, gan ovlings ir galīgi novecojis un nestilīgs, bet bomzings ir jaunums, kas pārņem pasauli! Nu vismaz sāk. Bomzings aizsākās ši gada Jāņos ar Lauru kā pirmo bomzingotāju.
Tā kā Vecrīga ir vieta ar daudziem cilvēkiem mēs sabijāmies, ka kāds manu vietu varētu aizņemt, tādēļ Laura man to rezervēja. Nekādas raizes - vieta palika brīva, un es varēju atsēdēties cik tik tīk. Iesaku, savu rezervēšanas zīmi vari pasūtīt pie Laurija.
Jā, mums patīk muļķoties.
Tam-pa-ram! Un mēs esam nonākušas pie Lindas. Dāvaniņa ir nodota jubilāram un viegli muļķīga bilde top. Nepaiet ne sekundes, kad mēs jau pie galda esam piesēduši un ēdam pilnu muti. Tās nebūtu mēs, ja jau pašās pirmajās minūtēs kaut kas netiktu izliets, apgāsts vai nomests. Es sāku aplaistīdama galdu, tad Laurijs pacentās nosviest zemē tomātu un Lindas pirmais mēģinājums padzerties beidzās ar slapjām biksēm. Linda vienubrīdi jau sabijās, ka apēdīsim visu, un daļiņu kūkas noslēpa, lai var pacienāt māmiņu un brāli, kas ieradās vēlāk (kļūda). Jāatzīst, ka mēs tik tiešām nevarētu būt raksturojami kā viesi, kas ēd tkautrēdamies, bet nu tāpēc jau esam draugi - nav mums jāizliekas.
Šeit mēs varam vērot kā Ance mēģina stiepties pēc kūkas, bet Laura viņu veikli atvaira un ir ārkārtīgi apmierināta par to. Galu galā mēs viņu tomēr uzveicām un arī dabūjām kūku.
Un šampanietis! Kā jau svētkos pienākas ir šampanietis. Īsu brīdi papriecājušās par ekstra košajām glāzēm kādas pie Lindas var atrast mēs lūdzam, lai Krists kā iespējams veiklākais no mums nodarbojas ar pudeles attaisīšanu un šampanieša liešanu. Ar attaisīšanu gāja labi, ar liešanu arī līdz nezināmu iemeslu dēļ Krists iebāza degunu šampanieša putās un vēl centās ievilkt gaisu tajā brīdī. Jautrība neaprakstāma, lēkājošs Krists un joki par to, ka tagad jaunā mode ir nevis dzert, bet šņaukt šampanieti.
 |
| Uzskates materiāls kāda rādās pasaule, ja šņauc šapanieti. |
Šampanietis glāzēs, vēderi pieēsti tā, ka nevar kustēt, un Linda mani deleģē par to nelaimīgo, kam ir jāmēģina izsprast jauniegūtās spēles noteikumus. Spēle kā tāda liekas ārkārtīgi jancīgi, saucas Vaga un ir par pupām. Tām, kas dārzā aug un lielākoties ir zaļas. Šeit lūk ir kovboju pupa un dedzinātāju pupa, un pupa, kurai nav drēbes. Ei nu sazin kādēļ tā. Tad es cenšos pievērsties noteikumiem. Lasu skaļi un izteiksmīgi, neklausās neviens un man sāk nākt miegs, bet Linda ārkārtīgi entuziastiski mani mudina saprast, lai var spēlēt. Tiesa gan ne tik entuziastiski, lai to darītu pati. Galu galā, es ideju esmu uztvērusi cik nu spēju un cenšos to izskaidrot saviem biedriem. No sākuma gāja grūti, bet vēlāk jau mēs kļuvām par stratēģiskiem meistariem pupu krāšanā, stādīšana un novākšanā. Nez ko omītes domātu par mūsu zināšanām šajā jomā.
Tomēr, katrai jaukai svinēšanai pienāk beigas, un ir jādodas mājās. Šķīvji ir tukši, vēderi pilni un viegli miegaini mēs dodamies uz savām mītnes vietām, lai gatavotos Riharda ballītei.
Mjurr.
Kaivijs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru