Bija 26. novembris šajā pašā 2011. gadā. Lieliski piemērota diena, lai mēs visi beidzot savāktos kopā un nosvinētu to, kas jau sen bija svinams - manu Dzimšandienu, kas bijusi tik pirms 18 dienām. No vienas ballītes ārā un uzreiz otrā iekšā. Nedaudz paniska skraidīšana pa māju,kārtojot un gatavojot visu, kas gatavojams. Nezinu, kādeļ gan es tik naivi noteicu,ka viesi drīkst ierasties arī ātrāk kā paredzēts. Protams, nu bet protams, ka viņi ieradās vēl vēlāk.
Jaunāki mēs nekļūstam un stulbāki arī it kā nē, tā nu ar šādu domu man tiek pasniegts dāvanu komplekts inteliģntiem cilvēkiem. Tajā ietilpst, es gan necitēšu, bet gan centīšos aptuveni šeit atstāstīt to domu un saturu.
Pirmās lietas atvēršanu, Krists pavada ar nīgru skatienu un noteic, ka tik glīti iesaiņotas dāvanas neklājas plēst vaļā kā to darot es. Tās vispār nevajagot atpakot. Tātad, paka vaļā, teksts uz tās vēsta, ka inteliģntam cilvēkam pienākas ar saviem inteliģentajiem draugiem apmeklēt inteliģentu cilvēku pasākumus, tālab manā īpašumā nonākusi biļete uz operu, uz kuru mēs visi - es un mani inteliģentie draugi - dosimies kopā.
Nākamā paciņa, smukas bantes, Krista protesta runas plūdumi ir apklusināti un es svētsvinīgi pakoju vaļā nākamo dāvanas sastāvdaļu. Inteliģentam cilvēkam esot jāprot izvēlēties labu vīnu. Tā nu es tieku pie rozā vīna ar Kaivija un Lindas komentāru: "Tā pudelīte ir tik smukiņa!"
Pēdējā dāvanas daļa ir resna no visām pusēm un visai kantaina. Jā. Grāmata. Smuki vāki. Jauni vāki. Stāsts sens. Autors sens. Arī manās mājās sens šīs grāmatas eksemplārs (un kā gan citādi tas varētu būt, ja mana omīte bija literatūras skolotāja), kura lapas sadzeltējušas un vietām klātas kāda ēdelīga lasītāja dažiem atstātiem nospiedumiņiem. Bet dubults neplīst un ir patīkami būt kādas jaunas, labas grāmatas pirmajam lasītājam.
Dāvanas pie malas, un mēs pievēršamies ēšanai, runām un sarunām, un uzspēlējam arī tādu muļķīgu spēli, ko vasarā man ierādīja kursabiedrene -Aiva vārdā.
Un tie jau nebūs draugi,ja kāds netiks apcelts vai neapcelsies pats. To mēs protam un to tad arī darām uz pilnu klapi.
Šoreiz es necitēšu un neizplūdīšu sīkumos par tālāko, taču piemetināšu tik vienu - ja pie jums kādreiz viesojas Kaiva un pēc tam jūs savās mājās atrodat lieku telefonu, - tas ir Kaivas. Viņa tā mēz darīt. Telefona aizmiršana šai dāmai ir gluži vai kā tradīcija, kas novārtā netika pamesta arī šoreiz. Ak, ar ko tik es neesmu runājusi pa Kaivija telefonu, atbildot uz zvaniem, kamēr tas glabājas pie manis!
Šis bija jums mazai apjausmiņai par mūsu draugu vakaru.
Smī.
Laurijs
