Lindiņsvētki

   Dzimšanas diena! Kamēr mēs ar Kristu vecuma iestāšanos atzīmējām jau gada sākumā, Linda mums pievienojās tikai nesen. Tas, protams, bija jāatzīmē.

   Kā jau nākas Linda saaicināja viesus un pasniedza ārkārtīgi gardas svētku vakariņas. Ja dodies pie Lindas esi drošs tiksi labi pabarots. Tika pasniegts suši, salāti un īpašā marinādē gatavoti vistas stilbiņi. Tas viss, protams noveda pie parastā rezultāta un visi kā viens pārēdās. Es izlēmu, ka par labu varētu nākt miedziņš dzimšanas dienas vidū. Taču neko ilgi neizdevās pagulēt, jo nācās ēst kūku. Krists kūkas griešanai piegāja radoši un izlēma, ka gaļas nazis būtu gana labs instruments servēšani. Viņa ideja gan tika diezgan strauji noraidīta.

   Rihards bija traki jauks un muzikāli apsveica Lindu divreiz šajā vakarā. Pirmā reizi bija mājās ar dziesmu un ģitāru. Otrreiz Rihards sarīkoja visai mīlīgu pārsteigumu ar saldo Sapņos un Kokteiļos. Viņš mums bija tāds aizdomīgs kādu brīdi un tad jau nāca kūka un dziedāšana. Sapņos un Kokteiļos todien kā reiz bija karaokes vakars un jāsaka varen romantisks vakars tas bija. Lai nu kā Rihards dziedāja un meitenes dejoja. Ko tur vairāk var piebilst.

   Tālāk jau ballēšanās un iemīļotu vietu apmeklēšana. Gribu atzīmēt, ka Anete mums laipni ierādīja tādu jauku jaunu iestādījumu kā Limonāde. Visnotaļ pozitīva vieta, kuru iesaku apmeklēt!

   Bija traki jauks mums vakars un nakts, kurš tika noslēgts ar bildēšanos pie kāpostiem. Jo kāpēc ne. Draugi, garšīgi ēdieni un labi dzērieni ir recepte, kura nevar noiet greizi. Linda nu ir pievienojusies mums veco cilvēku bariņā, bet es gribētu atgādināt, ka te ir pavisam jauki. Var vienā mierā vakariņot četros, iet gulēt astoņos un brīvdienās spēlēt galda spēles līdz nelabumam.

Mīī,
Kaivijs

Jāņi

   Svētki ir tas brīdis, kad mēs noliekam darbus malā un izbrīvējam laiku sev un saviem mīļajiem. Vieni ir vairāk miera un siltuma pilni, citi smieklu un jautrības. Jāņi noteikti pieder tiem otrajiem.

   Kā jau tas pēdējos gados iegājies arī šies Jāņi tika pavadīti Engurē. Tā nu mēs tur ēdām un dzērām un priecājāmies pāris skaistas saulainas, vasaras dienas. Es nevaru jums atrādīt mūsu sabraukšanas bildes, jo Artūrs tās neģēlīgi izdzēse ieraugot savu esamību tajās. Viņa labā gan jāsaka, ka nekas izcili aizraujošs nenotika. Pamostoties bija skaidrs, ka nevar atbraukt uz Enguri un neaiziet uz molu. Tas tad arī tika darīts un kā jau tas mēdz būt pie mola, tur nesmaržoja visai jauki. Mūsu reakcija, protams, bija atbilstoša. Mēs ar Lindu apsēdējām molu, kamēr mūsu vīriešu kārtas pārstāvji par visām varītēm steidzās uz mola galu. Gribu atgādināt, ka mols nav nekāda joka lieta, jo mirkli pēc šo foto uzņemšanas Kaspars lēca no viena akmeņa uz otru, paslīdēja un savainoja kāju. Tā, ka esiet bērni uzmanīgi!

   Pēc mola apmeklējuma saprotams bija jāiegūst Jāņu zāles. Mēs neesam no tiem tradicionālākajiem Jāņotājiem, bet Jāņu zāles ir obligāts atribūts. Šoreiz mēs novirzījāmies no savas oriģinālās takas un izbaudījām nelielu piedzīvojumu. Ja prasa Kristam tad pati labākā daļa bija milzu virves atrašana. Virve, kā jau virves mēdz būt, bija piestiprināta pie koka un izrādījās ideāla, lai tur šūpotos. Krists un Edijs mums noteikti ir profesionāli virves šupotāji, bet mums pārējiem vajag vēl nedaudz prakses. Tālāk dodoties prom no virves un meklējot izeju uz ceļa, mēs uzdūrāmies gluži vai džungļiem. Un riepām. Un skaidrs, ka uz riepas vajag nobildēties. Katrā ziņā Jāņu zāles tika laimīgi salasītas.

   Kad Jāņu zāles skaisti rotā galdu, var ķerties klāt arī svētku pusdienu gatavošanai. Un gtavots tika pamatīgi. Mums šeit ir cilvēki, kas prot uzburt visādus maģiskus ēdienu. Krists ir mūsu grillēšanas eksperts, Kaspars zina visu par dārzeņu marinēšanu un Linda mūs visus saorganizē, tā lai kaut kas tiktu arī pagatvots. Mēs pārējie pildām palīgu funkciju un darām ko liek. Ēst tika un tika ēst pamatīgi. Reprezentācijai piedāvāju Kristu, kurš paziņojot, ka vairs neko nevar apēst, noripoja no galda.

   Pirmo reizi mēs uztaisījām arī ugunskuru. Uz to brīdi bija arī pamodies Toms ar cirvi un viņš sparīgi metās pie ugunskura radīšanas. Mēs pārējie vienā mierā sēdējām un malkojām savus dzērienu un baudījām ugunskuru. Reizumis pieslēdzās Krists un pabakstīja visu pasākumu. Ar laiku jāņotāji pa vienam vien izklīda, līdz palikām tikai mēs ar Artūru. Lai arī bija vēls mēs bijām apņēmīgi skatīties saullēktu, jo kas tie par Jāņiem bez saullēkta. Tiesa gan pašu sauli mēs neieraudzījām mākoņu dēļ, bet mēs zinām, ka viņa tur bija. Toties sarunājām, ka vajag lekt ar izpletni.

   Jāņu dienā daži mūsu biedri devās tālāk savos ceļos. Citi ar autobusus, citi ar divriteņiem. Mēs gan palikām un kaut kāds trakums tajos Jāņos ir, tas tiesa. Sīpoloņš rullē!

Šī bija viena no tām slinkajām dienām, kurās tu pārvietojies no gultas uz pusdienu galdu un tad uz kādu zāles pleķīti. Mūsdienu jaunatne, protams, ieslīgst savos telefonos. Tā pa vienam vien atbira arī citi mūsu viesi. Līdz palikām tikai mēs ar Lindu un Kristu. Apēdām visu, kas vēl garšīgs palicis, paspēlējām Katanu un tad jau vajadzēja doties arī mums.

   Lai kas tiek darīts ir svarīgi cilvēki, kuri tev ir apkārt. Mūsu Jāņos bija tikai visforšākie cilvēki un cerams tas tā būs vēl daudzus gadus. Tā mēs tiekamies un šķiramies, lai atkal satiktos. Galvenais ir neaimirst.

Miu,

Kaivijs

Kokteiļvakars: Valensijas ūdens

   Vasaras sākšanos noteikti vajag svinēt. Tāpat kā daudzas citas lietas, piemēram, Jāņus, gumijas tārpiņu dienu (15. jūlijā starp citu) vai otradienu. Galu galā šī konkrētā diena ir viena vienīga visā laika ritumā! 

   Katrā ziņā kokteiļvakars pats par sevi jau ir paredzēts svinēšani un tādēļ vajadzēja tikai izvēlēties jaunu kokteili. Šoreiz tas bija Valensijas ūdens jeb Aqua de Valencia. Pēc visa spriežot Valensijā ir dikti jautri, ja šāds ir viņu ūdens.

   Artūrs pilnīgi noteikti varētu būt Džeimss Bonds. Ja viņam izdotos tik pat veikli izvairīties no šaujamieročiem kā no fotokameras, tad pasaule būtu glābta.

   Es te tā mēģināju iekopbildēties kopbildē, bet nevar teikt, ka man visai labi sanāca. Toties Artūrs par labāko modeli atzina Mieli. Viņš man paziņoja, ka kā viņš atnāca tā viņa sāka pozēt. Tiesa gan man nācās sagraut Artūra priekštatu par manu kaķi - viņa tikai grib, lai pakasa vēderu.

   Kad visi ciemiņi bija vai nu ielīduši migā vai jau aizdevušies mājās, parādījās arī Toms. Neko daudz gan viņam vairs nevarēju piedāvāt, jo pārtika jau, protams, bija apēsta un kokteilis izdzerts. Tad nu vismaz izklaidēju ar sarunu par citplanētiešiem. Jo 5 no rīta var runāt tikai par citplanētiešiem.

   Tā mēs te nodzīvojāmies, nospēlējāmies un visā visumā bijām traki apmiernāti ar dzīvi. Vasarā taču citādāk nemaz nevar būt!

Mjau,

Kaivijs

Pensijas tuvošanās

   Man arī bija dzimšanas diena! Nolēmu, ka pensijas vecuma tuvošanos, vajag atzīmēt tā no sirds un uzaicināju draugus un draudziņus no visvisādām malām un nomalēm. 

   Kā jau tas nākas sākumā viesi bija nedaudz apjukuši. Tā nu mēs aprunājāmies kā kāzās - no kurienes pazīst līgavu/līgavaini. Līgavas un līgavaiņa vietā biju gan tikai es pati. Ciemiņi, kopīgi par mani pasmejot, jau bija krietni jautrākā omā un ballīte varēja iegriesties. Kā var redzēt es biju visai priecīga par notiekošo un nedaudz nobijusies, kad puiši mani izlēma celt gaisā smagākajā krēslā, kas atrodams mājā. Viss gan beidzās labi un nepagāja ne piecas minūtes, kad es varēju ieelpot atlaižot krēsla malas.

   Mēs, protams, esam ārkārtīgi daiļas būtnes un kā tādām pienākas reizēm ģībstam. Reizēm ģībstam visas kopā. Tas tāpat kā par to iešanu uz toleti - kopā drošāk.

   Kā jau kārtīgai ballītei arī man bija tēma, kas bija vienradži. Un kā jau tas nākas cilvēks, kas tur kameru, reti tiek kadrā, bet nu šeit ir bilde ar Martu, kurai ir kleita ar maziem rozā zirdziņiem. Zirgi ir vienradžu wannabe tā ka der.

   Es nemēdzu būt dramatiska. Nemaz. Nekad.

   Mani mīļie ciemiņi. Katrs no mums ir nokļuvis dažādās vietās - skolā, augstskolā, darbā, kādā pulciņā - un bieži gadās, ka šajās vietās atrdodas kādi forši cilvēki. Šie ir mani foršie cilvēki. Tiesa gan ne visi, bet tomēr. Mani mīļumi Linda un Krists, ar kuriem ir būts visur un darīts viss, labākās darba kolēģes, kuras šķiet pareizāk saukt par draudzenēm, kripata no maniem supergudrajiem kursa-briedīšiem, ar kuriem arī nakts vidū var risināt antropoloģiskas sarunas, klasesbiedri no visjautrākās vidusskolas klases vēsturē, kuri zina ka vajag turēties kopā, un, protams, pa kādam vēl neiepazītam viesim, jo tikai tā jau rodas tie mīļcilvēki. Paldies, ka jūs man esat!

Miu,

Kaivijs