Nebūšu pirmā, kas teiks - vasarai piestāv ceļš. Ziemā aukstums un tumsa dzen mūs meklēt siltumu un gaismu mājokļos, bet vasarā tā vien kājas pašas meklē jaunas takas un ceļus. Ceļi ir dažādi. Tā var būt pastaiga siltā vakarā pa Vecrīgu vai stopēšana pāri visai Eiropai. Lai vai kāds ir veids un galamērķis, svarīgākais tomēr ir ceļš.
Arī mūsu prātus jau kādu laiku bija nodarbinājusi ideja par to, ka kaut kur ir jādodas, tomēr līdz realizācijai kā neizdevās tā neizdevās tikt. Linda kādu dienu aplūkoja sev uzdāvināto plakātu ar darāmajiem darbiem un tur ir punkts, kurš saucas aptuveni tā: "Iebakstīt kartē pirkstu un doties uz šo vietu". Tā ideja bija dzimusi! Viss notika godīgi, to var apliecināt Krists. Karte tika grozīta, Linda nezināja, kas kur ir un iebakstīts tika Gulbenē. Tad nu tā lieta bija skaidra - mūs ceļš ved uz Gulbeni! Tomēr tā būtu skāde, ja mēs neizmantotu izdevību un neaplūkotu aizraujošās vietas un vietiņas pa ceļam. Tad nu mūsu nelielo ceļojumu var iezīmēt šādos punktos:
Rīga --> Lielvārde --> Skrīveri --> Koknese --> Dzelzava --> Jaungulbene --> Stāmeriena --> Gulbene --> Rīga
Mūsu mini-ceļojumam tika atvēlētas divas dienas augustā un tās pilnīgi noteikti bija ļoti brīnišķīgas dienas. Kā jau tas nākas, kad mēs kaut kur dodamies, pats svarīgākais, lai ir ko ēst! Tad nu visi samērā agri izrāpjoties no gultām salikām visas mantas mašīnā, sagādājām pārtikas krājumus un varējām doties uz pirmo apskates vietu. Jāatzīmē, ka mēs jau kuro reizi pārsteidzām Kristu ar to, ko visu var salikt viņa auto.
 |
| Nemaz nemēģiniet man atņemt garšīgumus! |
Mūsu pirmā pietura bija pie Lielvārdes parks, kuram pavisam blakus ir arī neliels ūdenskritums. Tiesa gan pirms tam mēs bijām iecerējuši apmeklēt putnu dārzu, par kuru vēstīja internets. Turpat sastaptais onkulis, kurš viegli smaržoja pēc alkohola, mums zināja teit, ka putnu dārzs sen kā nobankrotējis. Internets mūs šajā brīdī nedaudz pievīla.Tomēr mēs dūšu nezaudējām, jo ūdesnkritums taču nekādā veidā nevar bankrotēt. Tad nu Linda kā jau Linda smuki pozē bildei, kamēr mēs ar Ģirtu normāli fotobombojam. Mani mēģinājumi Ģirtu iebaidīt ūdenskritumā gan nedarbojās.
Protams, pirmdienas nav gluži tipiskās dienas, kad tiek gaidīts tūristu pieplūdums. Līdz ar to kase bija slēgta un mēs laimīgi izstaigājām parku arī tāpat. Tika sēdēts uz lieliem akmeņiem, bomzingots uz sētas un kāpelēts pa pilsdrupām. Pa pilsdrupām noteikti nekāpelējiet, esmu diezgan pārliecināta, ka to nedrīkst darīt un pilnīgi pārliecināta, ka tas nav droši. Bet padodiet tik Kristam kaut ko pa ko kāpelēt un viņš nebūs apturams, tiesa gan mēs ar Ģirtu arī nebijām visai labāki. Vismaz Linda bija mūsu saprāta balss un uztraukti aicināja mūs lejā.
Pēc Lielvārdes parka apskates bija skaidrs, ka ir jāiebrauc Skrīveros. Pilsētiņa visai necila, bet ir mītnes vieta Gotiņām. Skaidrs, ka pēc tās mums mašīnas visos stūros bija pa konfekšu maisam, gan pašiem, gan mājiniekiem. Kā jau var redzēt es esmu visai sajūsmināta par guvumu.
Nākamā pietura bija Kokneses pilsdrupas. Šoreiz mēs sevi apvaldījām un savu kāpelēšanu samazinājām līdz minumam. Galvenokārt zīmes, kas vēstīja par kāpelēšanas aizliegšanu, iespaidā. Mēs galu galā esam kārtīgi bērni. Krists gan saprata, ka karāšanās lielgabalā neskaitās un tad nu to viņš arī darīja.
Visi puiši, kas jebkad jebkur ir gājuši ar meitenēm zina, ka kaut kad pienāk brīdis, kas meitene lūdz paturēt savu somiņu. Ģirts par to gan nebija visai sjaūsmināts, jo tas beiodzās ar to ka viņš turēja visas somas. Atgādinu tiem, kam skolas ekskursijas jau ir padzisušas no prāta - Kokneses pildrupas ir tiešām skaistas un interesantas.
Mūsu pieturu punkti ietvēra arī ne tikai skolu ekskursiju galamērķus, bet arī mazāk zināmas vietas. Viscaur Latvijai ir dažādas pilis un muižas. Daudz vairāk kā varētu šķist, un daudzās no tām ir iekārtojušās skolas. Tā nu mēs izlēmām apskatīt Dzelzavas muižu un uzdūrāmies pamatskolai. Tā kā gluži pa skolu ložņāt negribējām, devāmies pastaigā pa visai mežonīga paskata parku. Parkā kā jau tādos mežonīgos parkos nākas bija arī nedaudz novārtā pamesta skatuve, kas protams nozīmē, ka manī dzimst idej apar priekšnesumu. Izlēmu par labu klasiskajam valsim un domāts darīts.
Dodoties tālāk nonācām vēl noslēpumainākā un mazāk apdzīvotā vietā - Jaungulbenes muižā. Muiža ir pamesta un nekopta. Mēs to tādēļ nodēvējām par spoku muižu. Pati muiža bija slēgta, un lai gan mēs ar Kristu apsvērām iespēju līst pāri sēti, tomēr to nedarījām. Muižai blakus bija dīķis un, pārejot tiltiņam pāri, arī nepabeigta estrāde. Vasaras pēcpusdienā, pastaigājoties pa pamestas muižas parku, noteikti ir kaut kas nedaudz mistisks un romatisks.
Tālāk jau vakarpuse nāca klāt un mēs izlēmām meklēt nakstmītni. Mūsu ceļs veda uz Stāmerienu, kas ir tiešām ļoti, ļoti skaista vieta. Vairāki ezeri līdzās viens otram, glīta baznīca, alejas, mīlīgi namiņi. Tik tiešām idilliska vieta! Atrast nakstmītni Stāmerienā nebūt nav grūti un tā nu mēs apmetāmies pie kāda jauka viesu nama ezera krastā. Uzslējām telti, sakūrām grilu un bijām gatavi jauki vakariņot. Tikai nedaudz pārbiedēju Ģirtu pziņojot, ka kukurūzu vārīsim ezera ūdenī (aizvien nesaprotu, kas tam vainas) un varējām ķerties klāt. Jāpiebilst, ka gulēšanai teltī izvēlējāmies aukstāko nakti vasarā. Es personīgi uzvilku visas drēbes kādas varēju atrast un it kā nenosalu.
Nākamo dienu sākām ar Stāmerienas muižas apskati, kas gan neizvērtās visai plaša, jo arī otradienās nav paredzēts uzņemt apmeklētājus. Vienīgais, ko satikām bija sieviete, kura uz mums aizdomīgi paskatījās un turpināja stādīt ziedus. Pa ceļam uz Gulbeni iegriezāmies arī aplūkot karā kritušo piemiņas vietu.
Pēc tam pievērsāmies Gulbenes apskatei. Bijām iecerējuši izbraukt ar šaursliežu bānīti, bet ātrums, kas tolaik bija iespaidīgs, šobrīd vairs tāds neliekas un līdz ar to laiks, kas ceļā jāpavada ir gana ilgs. Tādēļ tikai apskatījām bānīti no visām pusēm un devāmies tālāk uz Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeju. Aplūkojām mākslas izstādi par jūru, iemetām aci Gulbenes vēsturē un likām puzli no Jūlija Madernieka ornamentiem. Pats interesantākais tomēr bija krājumu glabātava. Kur brīnišķīgs gids izstāstīja visu un atbildēja uz visiem jautājumiem par dažādām ierīcēm un darbarīkiem, kurus izmantoja Gulbenes novadā. Tur bija viss ko var iedomāties un ko nevar, sākot ar darbarīkiem ražas novākšanai līdz gludekļiem svētku tērpa gludināšanai.
Muzeju apskatījuši nedaudz pastaigājām pa Gulbeni. Aplūkojām strūklakas un skulptūras. Galu galā secinājām, ka Gulbene ir visai jauka vieta, kurā noteikti ir vērts atgriesties.
Bieži vien mēs raujamies aizvien tālāk. Visaizraujošākās liekas vietas, kuras ir vigrūtāk sasniegt, tomēr der atcerēties, ka arī tepat Latvijā ir skaistas un interesantas vietas, kuras ir vērts redzēt. Šīs divas dienas bija notikumiem un smiekliem pilnas, tieši tādas kā vasarai piestāv un noteikti paliks atmiņā kā prieka pildītas.
Iebaksti kartē un skaties, kur ceļš tevi aizvedīs!
Miu
Kaivijs.
