svētdiena, 2012. gada 30. septembris

Ceļš

   Nebūšu pirmā, kas teiks - vasarai piestāv ceļš. Ziemā aukstums un tumsa dzen mūs meklēt siltumu un gaismu mājokļos, bet vasarā tā vien kājas pašas meklē jaunas takas un ceļus. Ceļi ir dažādi. Tā var būt pastaiga siltā vakarā pa Vecrīgu vai stopēšana pāri visai Eiropai. Lai vai kāds ir veids un galamērķis, svarīgākais tomēr ir ceļš.
   Arī mūsu prātus jau kādu laiku bija nodarbinājusi ideja par to, ka kaut kur ir jādodas, tomēr līdz realizācijai kā neizdevās tā neizdevās tikt. Linda kādu dienu aplūkoja sev uzdāvināto plakātu ar darāmajiem darbiem un tur ir punkts, kurš saucas aptuveni tā: "Iebakstīt kartē pirkstu un doties uz šo vietu". Tā ideja bija dzimusi! Viss notika godīgi, to var apliecināt Krists. Karte tika grozīta, Linda nezināja, kas kur ir un iebakstīts tika Gulbenē. Tad nu tā lieta bija skaidra - mūs ceļš ved uz Gulbeni! Tomēr tā būtu skāde, ja mēs neizmantotu izdevību un neaplūkotu aizraujošās vietas un vietiņas pa ceļam. Tad nu mūsu nelielo ceļojumu var iezīmēt šādos punktos:

Rīga --> Lielvārde --> Skrīveri --> Koknese --> Dzelzava --> Jaungulbene --> Stāmeriena --> Gulbene --> Rīga

   Mūsu mini-ceļojumam tika atvēlētas divas dienas augustā un tās pilnīgi noteikti bija ļoti brīnišķīgas dienas. Kā jau tas nākas, kad mēs kaut kur dodamies, pats svarīgākais, lai ir ko ēst! Tad nu visi samērā agri izrāpjoties no gultām salikām visas mantas mašīnā, sagādājām pārtikas krājumus un varējām doties uz pirmo apskates vietu. Jāatzīmē, ka mēs jau kuro reizi pārsteidzām Kristu ar to, ko visu var salikt viņa auto.

Nemaz nemēģiniet man atņemt garšīgumus!
   Mūsu pirmā pietura bija pie Lielvārdes parks, kuram pavisam blakus ir arī neliels ūdenskritums. Tiesa gan pirms tam mēs bijām iecerējuši apmeklēt putnu dārzu, par kuru vēstīja internets. Turpat sastaptais onkulis, kurš viegli smaržoja pēc alkohola, mums zināja teit, ka putnu dārzs sen kā nobankrotējis. Internets mūs šajā brīdī nedaudz pievīla.Tomēr mēs dūšu nezaudējām, jo ūdesnkritums taču nekādā veidā nevar bankrotēt. Tad nu Linda kā jau Linda smuki pozē bildei, kamēr mēs ar Ģirtu normāli fotobombojam. Mani mēģinājumi Ģirtu iebaidīt ūdenskritumā gan nedarbojās.


   Protams, pirmdienas nav gluži tipiskās dienas, kad tiek gaidīts tūristu pieplūdums. Līdz ar to kase bija slēgta un mēs laimīgi izstaigājām parku arī tāpat. Tika sēdēts uz lieliem akmeņiem, bomzingots uz sētas un kāpelēts pa pilsdrupām. Pa pilsdrupām noteikti nekāpelējiet, esmu diezgan pārliecināta, ka to nedrīkst darīt un pilnīgi pārliecināta, ka tas nav droši. Bet padodiet tik Kristam kaut ko pa ko kāpelēt un viņš nebūs apturams, tiesa gan mēs ar Ģirtu arī nebijām visai labāki. Vismaz Linda bija mūsu saprāta balss un uztraukti aicināja mūs lejā.




   Pēc Lielvārdes parka apskates bija skaidrs, ka ir jāiebrauc Skrīveros. Pilsētiņa visai necila, bet ir mītnes vieta Gotiņām.  Skaidrs, ka pēc tās mums mašīnas visos stūros bija pa konfekšu maisam, gan pašiem, gan mājiniekiem. Kā jau var redzēt es esmu visai sajūsmināta par guvumu.


   Nākamā pietura bija Kokneses pilsdrupas. Šoreiz mēs sevi apvaldījām un savu kāpelēšanu samazinājām līdz minumam. Galvenokārt zīmes, kas vēstīja par kāpelēšanas aizliegšanu, iespaidā. Mēs galu galā esam kārtīgi bērni. Krists gan saprata, ka karāšanās lielgabalā neskaitās un tad nu to viņš arī darīja. 
   Visi puiši, kas jebkad jebkur ir gājuši ar meitenēm zina, ka kaut kad pienāk brīdis, kas meitene lūdz paturēt savu somiņu. Ģirts par to gan nebija visai sjaūsmināts, jo tas beiodzās ar to ka viņš turēja visas somas. Atgādinu tiem, kam skolas ekskursijas jau ir padzisušas no prāta - Kokneses pildrupas ir tiešām skaistas un interesantas.



   Mūsu pieturu punkti ietvēra arī ne tikai skolu ekskursiju galamērķus, bet arī mazāk zināmas vietas. Viscaur Latvijai ir dažādas pilis un muižas. Daudz vairāk kā varētu šķist, un daudzās no tām ir iekārtojušās skolas. Tā nu mēs izlēmām apskatīt Dzelzavas muižu un uzdūrāmies pamatskolai. Tā kā gluži pa skolu ložņāt negribējām, devāmies pastaigā pa visai mežonīga paskata parku. Parkā kā jau tādos mežonīgos parkos nākas bija arī nedaudz novārtā pamesta skatuve, kas protams nozīmē, ka manī dzimst idej apar priekšnesumu. Izlēmu par labu klasiskajam valsim un domāts darīts.


   Dodoties tālāk nonācām vēl noslēpumainākā un mazāk apdzīvotā vietā - Jaungulbenes muižā. Muiža ir pamesta un nekopta. Mēs to tādēļ nodēvējām par spoku muižu. Pati muiža bija slēgta, un lai gan mēs ar Kristu apsvērām iespēju līst pāri sēti, tomēr to nedarījām. Muižai blakus bija dīķis un, pārejot tiltiņam pāri, arī nepabeigta estrāde. Vasaras pēcpusdienā, pastaigājoties pa pamestas muižas parku, noteikti ir kaut kas nedaudz mistisks un romatisks.



   Tālāk jau vakarpuse nāca klāt un mēs izlēmām meklēt nakstmītni. Mūsu ceļs veda uz Stāmerienu, kas ir tiešām ļoti, ļoti skaista vieta. Vairāki ezeri līdzās viens otram, glīta baznīca, alejas, mīlīgi namiņi. Tik tiešām idilliska vieta! Atrast nakstmītni Stāmerienā nebūt nav grūti un tā nu mēs apmetāmies pie kāda jauka viesu nama ezera krastā. Uzslējām telti, sakūrām grilu un bijām gatavi jauki vakariņot. Tikai nedaudz pārbiedēju Ģirtu pziņojot, ka kukurūzu vārīsim ezera ūdenī (aizvien nesaprotu, kas tam vainas) un varējām ķerties klāt. Jāpiebilst, ka gulēšanai teltī izvēlējāmies aukstāko nakti vasarā. Es personīgi uzvilku visas drēbes kādas varēju atrast un it kā nenosalu. 


   Nākamo dienu sākām ar Stāmerienas muižas apskati, kas gan neizvērtās visai plaša, jo arī otradienās nav paredzēts uzņemt apmeklētājus. Vienīgais, ko satikām bija sieviete, kura uz mums aizdomīgi paskatījās un turpināja stādīt ziedus. Pa ceļam uz Gulbeni iegriezāmies arī aplūkot karā kritušo piemiņas vietu.



   Pēc tam pievērsāmies Gulbenes apskatei. Bijām iecerējuši izbraukt ar šaursliežu bānīti, bet ātrums, kas tolaik bija iespaidīgs, šobrīd vairs tāds neliekas un līdz ar to laiks, kas ceļā jāpavada ir gana ilgs. Tādēļ tikai apskatījām bānīti no visām pusēm un devāmies tālāk uz Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeju. Aplūkojām mākslas izstādi par jūru, iemetām aci Gulbenes vēsturē un likām puzli no Jūlija Madernieka ornamentiem. Pats interesantākais tomēr bija krājumu glabātava. Kur brīnišķīgs gids izstāstīja visu un atbildēja uz visiem jautājumiem par dažādām ierīcēm un darbarīkiem, kurus izmantoja Gulbenes novadā. Tur bija viss ko var iedomāties un ko nevar, sākot ar darbarīkiem ražas novākšanai līdz gludekļiem svētku tērpa gludināšanai. 
   Muzeju apskatījuši nedaudz pastaigājām pa Gulbeni. Aplūkojām strūklakas un skulptūras. Galu galā secinājām, ka Gulbene ir visai jauka vieta, kurā noteikti ir vērts atgriesties.






   Bieži vien mēs raujamies aizvien tālāk. Visaizraujošākās liekas vietas, kuras ir vigrūtāk sasniegt, tomēr der atcerēties, ka arī tepat Latvijā ir skaistas un interesantas vietas, kuras ir vērts redzēt. Šīs divas dienas bija notikumiem un smiekliem pilnas, tieši tādas kā vasarai piestāv un noteikti paliks atmiņā kā prieka pildītas.
   Iebaksti kartē un skaties, kur ceļš tevi aizvedīs!


Miu
Kaivijs.



svētdiena, 2012. gada 12. augusts

Makaronēšana

   Pašu gatavoti makaroni ir daudz garšīgāki kā tie, kas jau gatavi gaida savu pircēju veikalu plauktos. Tie gan nav vienāda garuma, biezuma un pēc pirmā mēģinājuma tie izskatās pēc nepieradināta makaronu mudžekļa, taču, kad amats rokā, tos pagatavot ir viegli un tie iznāk dikti garšīgi. Un to jums saka kāds, kurš veikalmakaronus neēd,kamēr vien pastāv tāda iespēja,- es. Bet šie ir labi. Viss, kas nepieciešams, ir viena Kaiva, viena Linda, viens Krists, viens suns, kurš cik vien iespējams maisās pa kājām un visus klupina, un viena kliba Laura, kurai pieder makaronu taisāmā mašīnīte( te es uzreiz piebildīšu, ka bez mašīnītes var iztikt, ja vien tevī mīt apņēmība pašam kārtīgi izrullēt plānu mīklu un ar nazi vienu pa vienam griezt makaronus,izpaužoties formās un izmēros). Un,protams, tādas mazsvarīgas lietas, kā makaronmilti, olas un eļļa. Un tad vēl kaut kas, ko ēst, kamēr tiek gatavoti makaroni.



   Nekā sarežģīta jau tur nav un mēs kā izmērcēti entuziasmā ķeramies pie lietas un rullējam nejēdzīgi garus makaronus. Brīdi pat apsvērām domu negriezt izrullēto mīklu, bet to izvārīt kā vienu milzīgu makaronu.



   Mēs it kā cenšamies ēst veselīgi, bet mums ne vienmēr sanāk. Un tādās reizēs mēs piestūķejamies ar slikto pārtiku līdz ausīm, kā to visai uzskatāmi demonstrē Krists.



   Īpaši daudz laika tā padarīšana arī neprasa, ja vien pa vidu netiek darītas visādas muļķības, kā tas notiek mūsu kompānijā, un jau pēc brītiņa, makaroni pārņem visas vietas virtuvē, kur vien tos iespējams pakarināt. Pakaramā nosaukums jau vien norāda uz to, kam tas derīgs un tā mēs tos ņemam talkā un rindojam uz tiem gatavos makaronus. 



   No 500g miltu un 5 olām iznāk visai iespaidīgs daudzums makaronu. Tik iespaidīgs, ka to nevaram apēst pat mēs un pat par spīti tam, ka mums ir daudzēdājs Krists, kurš mēdz darboties gluži kā melnais caurums.



   Nu, un tad jau siers, kečups, mērces, tējas un mēs esam gatavi ēst. Šie ir vienīgie makaroni, ko ēdu no brīvas gribas un iesaku jums ar kādreiz pamēģināt tos pagatavot.




P.S. Kā izrādās, rožu tēja ir diezgan garšīga.




Smī.
Laurijs

sestdiena, 2012. gada 7. jūlijs

Vasaras rotas

   Vasara ir klāt, un tādēļ vajag ko interesantu likt galvā. Zemeņu rota tapa par godu De'Žavu fotosesijai, kuru var aplūkot šeit.








Mjurr,
Kaivijs


sestdiena, 2012. gada 30. jūnijs

Prieciņš

   Sesija ir garām un vasara var sākties! Prieciņš!

Priecīgi cilvēki.
Top Jāņu pīrāgi.
Saulriets. 
Esmu īsts dārzkopis un man ir viens tomāts.

Miu,
Kaivijs

ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Jāņi

   Ne jau bieži izdodas sadzenāt kopā visu draugu bariņu. Katram ir savs ikdienas miljons padarāms, un visiem kopā satikties un priecāties par dzīvi nesanāk. Tādēļ ir ļoti, ļoti jauki, ka pastāv visādi svētki, jo tajos tad nu katrs noliek maliņā ikdienas lietas un vienkārši ir kopā ar draugiem. 
   Jāņi noteikti ir vieni no šiem svētkiem un nu jau par tradīciju ir kļuvis satikties Engurē. Šoreiz kā par brīnumu esam visi, kas nu mēs varētu būt, un tas pilnīgi noteikti nodrošina diezgan konstantu kņadu, kāda drauga ķircināšanu vai vienkārši dumjas sejas. Mēs kā jau mēs kārtīgi pievērsāmies pārtikas jautājumam. Tādēļ satraukumam nav pamata, jo sarkanā roka pieder Kristam, kurš tikai mēģināja mūs nosmērēt ar gaļas marinādi nevis nožmiegt.

 

 

    Es izlēmu, ka nav ko lietas atlikt un apvienošu patīkamo ar lietderīgo, tas ir, sabildēšu Lauriju. Viņa gan neizrādīja tikpat lielu sajūsmu, kad es paziņoju, ka plānoju pielīmēt viņas uzacis pie sejas un noklāt visu ar spīdumiem. Tomēr Laurijs bija īsts vīrs (vairāk jau kā tāds, kas ir drag queen, jo parasti vīri laikam nestaigā ar spīdumainu seju) un padevās manām idejām. Jāazīst, ka pēc šī pasākuma ne tikai Laurijs bija ar spīdumiem turpmākās dienas, bet arī visi pārējie.






    Jāņi ir un paliek Jāņi, tādēļ vainags ir absolūta nepieciešamība. Kad nu mēs visi devāmie Jāņu zāļu meklējumos, tad izklīdām pa ceļu kā tāda skolēnu grupa. Es noteikti gribētu vērst uzmanību uz Bromance, kas mums te ir izveidojusies. Visnotaļ piemīlīgi!





    Kad Jāņu zāles ir savāktas, tad var ķertie pie vainagu pīšanas. Protams, viss tiek darīts ar rūpību, bet tā kā puiši vainagus nepina, tad viņi rūpējās par meitenēm. Tas būtu, Linda bija neapmierināta, ka viņas pleds krīt no pleciem nost, un tādēļ Rihards un Kārlis nolēma viņai izlīdzēt un, izmantojot vainagu pīšanas tehniku, piesiet pledu ar diegu pie Lindas. Tas, kādēļ pie Lindas tika piesiets ne tikai pleds, bet arī Anna, gan man ir aizvien viegli neskaidrs.




   Tas drošvien ir pamanāms, ka mums patīk ēst. Šeit tikai vēl viens uzskates materiāls. Mēs izlēmām, ka Māršmalovu ēšanas bildes jau būtu par traku lielākajai daļai apzinīgu cilvēku.




    Gāja mums forši un pat ļoti. Smējāmies tā, ka Ance atkal kaut kādu iemeslu dēļ nogāzās gar zemi, bet tas tā ir paredzēts. Un vispār sasmēlāmies iedvesmu un prieku turpmākajai vasarai. Ceru, ka arī tavi Jāņi bija tik pat pozitīvi!


Miu,
Kaivijs