Džezs

   Sākšu ar vārdiem, kurus atceros no kādas filmas, pat visai iespējams, ka tie bija Simpsoni: "Džezs ir resno cilvēku mūzika". Diena tieši laikā, lai sajustos resnas.

   Bija lietaina nedēļa un tātad arī nedaudz lietaina ceturtdiena. Es varēju iet, kur vien iedomājos - lija. Pie Kaivas nelija. Jau nedēļas sākumā bijām nolēmušas apmeklēt džeza koncertu Mazās ģildes dārziņā. Ja nu kādu māc interese-nākamie koncerti 18. un 25. augustā. Protams, man izkāpjot no tramvaja, lai  visai ātri izpildītu pārģērbšanās rituālu un naski dotos uz koncertu, sāk līt. Pēc apspriedes ar Kaiviju un bažīgiem skatiem debesīs mēs nolemjam riskēt un braucam uz Vecrīgu. Lietussargs? Nē, to paņemt mums prātā neienāk.

   Pa ceļam, gluži kā iesildošā grupa, mūsu skatam paveras un ausij diezgan tīkamu gabalu spēlē šīs "Omītes" ar patiesu vīrieti sevī. Taču līdz koncertam vairs tikai... Ak,nē. Koncerts jau ir sācies - mēs kā parasti kavējam.

   Dažas snaikstīšanās bildes aiz priekšā sēdošajiem ļaužiem un šis ir viss, kas iznācis no mūsu centieniem nobildēt māksliniekus. Bet tad mēs izlemjam, ka galvenais šeit nav bildes kvalitatīvs saturs, bet gan ideja pati par sevi. Mūzika lieliska. Nākamais Kaivas secinājums - džezu klausās veci cilvēki. Nē, nē - bija jau arī citi - bērni, kas karājās žogā, visādvecuma tūristi, un daži mūsu paaudzes ļaudis.

   Koncerts galā. Dodamies izstaigāt Vecrīgu un tuvākos veikalus. Diena jau sapinusies ar vakaru un laikam jau jāsāk mērot ceļu mājup, kad pēkšņi Kaiva nozūd, kamēr es aizdomājusies slinki soļoju tālāk pat nemanīdama viņas prombūtni. Un, lūk, ko viņa ieraudzījusi! Varavīksnes rozes! Kaiva nospriež, ja kāds vēlas tai dāvināt rozes, turpmāk lai dāvina tikai šādas. Pēc mana izbrīna un jautājuma, vai tad viņai tādas patiešām patīk, viņa atbild:"Nē, bet tomēr - tās ir visjautrākās rozes, kādas jebkad esmu redzējusi!"

   Nē. Mēs tomēr vēl nevaram iet mājas. Drīzāk gan nevēlamies. Un tiek izlemts "iet apkārt". Kur apkārt - nav zināms. Ejam apkārt, Kaivijam jauna soma, man - vienkārši soma un ir jātaisa bildes. Esmu izlēmusi šeit neminēt manas māmuļas izteikumus par mūsu somu krāsām. Vienu tā raksturoja tik medicīniskā valodā un salīdzinājums bija tik ļoti apstulbinošs, ka man, kā parastajam mirstīgajam, tas nekad nevienā smadzeņu šūnā nebūtu ienācis prātā.

Un tā,lūk,mūsu ceturtdiena īsumiņā.

Smī.
Laurijs