Manā prātā jau bija palikušas tikai laika sagrozītas atmiņas par to, kā tas ir, kad nav nekā, ko mācīties, nav nekā, par ko uztraukties un kad diena ir vienkārši tāpēc, lai dzīvotu. Lai dzīvotu no sirds un tā, kā pašam to gribas.
Es pamodos ceturtdienā. Bet tā bija citāda ceturtdiena. Tā bija diena man. Bez skolas, likumiem, nemīlamām grāmatām un jebkā, kas manā būtnē raisītu jelkādus protestus. Jāsaka, ka es jutos kā apreibusi no visa tā brīvā laika, kas man pēkšņi radies. Apstulbumā krietnu laiku nevarēju saprast, ko lai iesāku ar veselu brīvu dienu. Nācās notraukt putekļu kārtiņu no manas vienkāršo, dzīves baudīšanas dienu kastītes un pārkrāmēt atmiņas. Tad nu dzēru rīta tēju un prātoju. Gribējās ko vienkāršu un jauku.
Un tad manu apstulbuma miglu izkliedēja vārds- draugi. Kā man pietrūkst mani draugi! Mēs arvien esam teikušas, ka draugi-tā ir daļa no mums un mēs-daļa no viņiem. Par šo te es ne reizi vien esmu dabūjusi brāzienu un jāsaka, ka visai pamatoti. Es reizēm tā ierokos savā ”must do”, ka aizmirstu par viņiem un aizmirstu par sevi.
Tad es pēkšņi saskābu, jo Kaivai ar Lindu taču jāmācās. Un jāmācās tieši tad, kad es beidzot esmu brīva. Bet tad- man taču ir Ance. Pirms rakstīju viņai, noskaņojos uz to pašu atbildi, kuru biju saņēmusi pēdējo mēnešu garumā-jaunkundzei jau kas cits padomā.
Pēc mirkļa zvanīja mājas telefons. Ai, prieki bezgalīgie- Ancei ir brīvs. Atkal ieslēdzam muļķi un sarunājam doties ķert vēlā pavasara bildes, jo gribas ko no dabas, pilsētas ieliņām, sarunām un pamazām jau arī sāk aizmirsties vienkāršo pastaigu burvība.
Arvien neesmu radusi tam jelkādu izskaidrojumu, bet nekad nav gadījusies tāda reize, kad mēs ar Anci satiekamies un viss notiek tā normāli un bez muļķīgie starpgadījumiem. Bildes no tramvaja gan man nav un diemžēl vienīgais, kas manos spēkos, ir censties atainot brauciena notikumus.
Mēs iekāpjam diezgan krieviski runājošā tramvajā. Ance sāk lasīt manu cilvēktiesību grāmatu, kuru grasos nodot bibliotēkā. Pēc apmēram 10 Ances „Cilvēktiesības!” izsaucieniem man nez no kurienes iešaujas prātā nejēdzīga doma pārbaudīt savu jostu, vai tā ir ciet(tā ir gumijas josta un pastāv nulle iespēju tai noturēties riņķī, ja tā nebūtu aiztaisīta). Nav ne jausmas, kādēļ man vajadzēja to pārbaudīt. Josta, protams, ir vietā, kas šķiet visai loģiski.
Vēl dažas pieturas un mēs kāpjam ārā. Smaids līdz ausīm, jaukā pasākuma gaidās, kad pēkšņi Ance, kas jau izkāpusi no tramvaja iesaucas- Eu, Laura, tā nav tava josta? Protams, ka tā ir mana josta. Mana josta, kas mētājas uz tramvaja grīdas. Ance arvien mani gaida ārā. Bet te jāpiemin, ka manai jostai ir tāds viltīgs rāvējslēdzis, kurš mēdz atvienoties no zobiņiem. Paceļu savu jostu un, protams, rāvējslēdzējs ir pazudis. Dodos meklējumos pa vagonu un bļauju Ancei- kāp atpakaļ. Viņa nekāpj, bet gan sākumā izlemj man uzdot jautājumu-kāpēc. Pēc diskusijām un maniem draudiem, ka tramvajs aizbrauks ar mani, bet bez Ances, viņa ir atpakaļ vagonā. Mēs smejamies asarainām acīm, klumburēdamas klaiņojam pa vagonu un meklējam slēdzīti. Cilvēki izliekas neko nemanām, bet kādas tantiņas sejā rotājas smaids, kuru tā cenšas noslēpt aiz nejēdzīgi lielas avīzes. Īgnie pasažieri lūr piktām ačtelēm, domās noteikti nosodīdami nesaprotamo jaunatni, un, ak, kurš gan tādus ir izaudzinājis. Bet tas mums nerūp. Pēc kāda laika Ance iesaucas-Ā, redz, kur ir! Prieks man sirdī nu nenoslēpjams, kad Ance jau liecas, lai paceltu manu slēdzīti. Tad pēkšņi viņa atraujas no slēdzīša ar samērā skaļu”oi” un paziņo, ka tas laikam tomēr nebūs slēdzītis. Tas esot tārps. Man no smiekliem trūkst elpas, acis asarās un, paldies dievam, nākamā pietura klāt un mēs ar skubu lecam laukā. Tas viss bija tik muļķīgi, ka es pat nespēju pārdzīvot par savas mantas zudumu.
Nobružātais „tāds tādu atrod” ir vienīgais pamatojums, kuru spēju rast, lai kaut kā izskaidrotu to, kādēļ mums mūždien gadās kas izcili glups.
Kas noticis, noticis un mēs dodamies uz potenciālajām bilžu vietām.
Cik jaukas ir Vecpilsētas mazās ieliņas pēcpusdienas saulē, kad tajās klaiņo vieglais pavasara vējš. Mēs klaiņojām tik ilgi, līdz papēži sāka sāpēt, un tad vēl mazliet.
Mūsu pavasarbildēs parasti figurē soliņš. Tad nu, tradīcijas svētuma pārņemtas, devāmies taisīt soliņbildes. Jā, es pielipu pie soliņa, jā, arī Ance pielipa. Nekas nopietns. Un, jāsaka, ka pats bilžu tapināšanas process ritēja bez starpgadījumiem. Par to man liels prieks un notikums pelnās tikt apzīmēts ar vārdiem „lielisks panākums”.
Jau atkal es gari runāju, šoreiz pa vidu varbūt pasakot ko vērtīgu, taču to nenoliedzami varēju izteikt manāmi īsākā rakstījumā. Bet tie, kam reizēm gadījies lasīt manus rakstījumus par visu, neko vai kaut ko, zina, ka tā man arvien gadās un es tur neko nevaru padarīt. Es pat nevarētu apgalvot, ka es ko cenšos darīt.
Tad te galvenais. Todien es atkal atcerējos, cik priecīgi ir dzīvot. Nāk vasara un es atkal būšu vienkārši dzīves baudītāja.
Un neaizmirstiet draugus. Īpaši neaizmirstiet tad, kad jums nemaz nav laika un tad, kad jums ir grūti. Viņi ar savu klātbūtni aizgaiņā drūmās domas, steigu, satraukumu, pat neko nesakot, vienkārši esot līdzās. Un nav skaistas un pilnas dzīves bez tiem, kas mums piedos gan to, ka aizmirsām, to, ka nepiezvanījām, nepateicām to, ko varbūt vajadzēja pateikt, vai reizēm pievīlām- bez mūsu draugiem. Tiem īstenajiem un mūžīgajiem.
Esat ievērojuši, ka pat tad, ja neesat tikušies kaut simtiem gadu, atliek ieraudzīt viņus smaidām, kad nākat pretim, lai atkal satiktos, atliek ieskatīties acīs un pateikt „čau”, un viss atkal ir kā agrāk. It kā nav bijis to stundu, dienu un nedēļu, kas jūs šķirtu?
Ja man būtu šampanieša glāze un pienācīgais glāzes saturs, es to paceltu un teiktu-Par mīļdraugiem! Bet te nu es vienkārši pasmaidu un iedzeru siltu piparmētru tēju.
Pat tad, kad neesat klāt, manas domas arvien ir ar jums. Un es gribu mācīties biežāk pateikt paldies par to,ka vienkārši esat. Esat man tāpat kā es esmu jums un varbūt pat vairāk.
Smī.
Laurijs.
