Citroniņš

   Man arī beidzot ir sanācis laiks apciemot Kaiviju, un kā jau tas notiek parasti, mēs izlēmam pagatavot kaut ko garšīgu. Tā nu mēs atradām recepti un devāmies uz Kaivas piemājas veikalu pēc nepieciešamajām sastāvdaļām. Kā jau vienmēr tas notiek, mēs nopirkām ne tikai to, kas nepieciešams mūsu cepumam, bet arī to, ko mēs ēdīsim, kāmēr gatavosim.

   Tā nu es ķēros pie uzkodas gatavošanas, kamēr (atvainojos, ja šajā vārdā pareizrakstības kļūda, bet es tiešām jutos ļoti apmulsusi, rakstot šo vārdu) Kaiva gatavoja mīklu. Tā kā Kaivai mājās viss ir paredzēts gariem cilvēkiem, tad man nācās izmantot palīglīdzekļus, lai varētu aizsniegt garšvielas, kas, protams, atradās augstākajos plauktos. Kad uzkoda bija pagatavota, es varēju ķerties pie citronu sulas spiešanas, jo mums bija nepieciešama vesela krūzīte ar citronu sulu.

 

   Tā kā mēs bijām nopirkušas nedaudz vairāk kā 1 kilogramu citronu, tad darbs bija visai laikietilpīgs, bet es to paveicu. Šeit gan jāmin kāds fakts, kuru Kaiva kaut kur bija izlasījusi, proti, ka garenie citroni esot sulīgāki, bet es novēroju, ka tā gluži nav un, manuprāt, apaļākie citroni ir sulīgāki. Tādēļ, ja jūs kaut kur izlasat, ka garenie citroni ir sulīgāki, neticiet tam.

   Kamēr (es joprojām neesmu pārliecināta par šī vārda pareizrakstību), es spiedu sulu, Kaiva jau bija pabeigusi mīklu un sāka tās ieklāšanu cepamajā formā. Kā redzat citroni tika ļoti izmocīti sulas spiešanas procesa laikā.

   Kad visi sagatavošanas darbi bija pabeigti un kūka bija ielikta cepties, mēs varējām nodoties nopietnajām un muļķīgajām sarunām. Sarunu laikā mēs ik pa laikam ieskatījāmies krāsnī un pulkstenī, lai būtu pārliecinātas, ka nepiededzināsim, kā man tas nereti izdodas, un ka kūka jeb mūsu cepums būs tieši tāds, kā receptē paredzēts.

   Kad receptē norādīto laiku cepums bija pabijis krāsnī un Kaiva bija pārbaudījusi tā stingrību un to vai tas neļum, mēs sākām gaidīt, kad cepums atdzisīs un mēs varēsim to nobaudīt. Kā jau var redzēt, gaidot mums kļuva garlaicīgi un tapa visdažādākās bildes. Kaiva arī paspēja sagarlaikoties tādēļ viņa izdomāja, ka taisīs man copes, kuras pēc tam arī jauks ārā. :D Tā nu, gaidot, uz manas galvas divas reizes tapa cope, kura tika arī pēc tam izjaukta. 

   Uz cepuma nogaršošanas brīdi bija ieradies arī Krists, un kad viņš Kaivai prasīja kas tas ir, Kaiva atbildēja, ka citroniņš. Tā nu mūsu cepums arī nomainīja nosaukumu no "Tas, kas mums tur sanāks" uz "Citroniņš". Labi vien ir, ka lai arī cepums bija ļoti gards, to nevarēja daudz apēst, jo tas bija ļoti citronīgs. Tā nu mēs beidzot atradām našķi, kas mūsu sabiedrībā noturētos nedaudz ilgāk neapēsts, jo , kā zināms, mums ļoti patīk ēst, un viss gardais ļoti veikli tiek apēsts :D

Bumči :)
Jauku mācīšanos tiem, kam drīz sāksies skola :)
Linda :)

Radošais saraksts

   Ir tā, ka man patīk taisīt lietas. Visvisādas, kaut ko garšīgu, kaut ko smukumam, kaut ko mīļu vai kaut ko noderīgu. Tad nu arī tam man tagad būs sarakstiņš. Šeit ir 25 lietas, kuras es tuvākā vai tālākā nākotnē gribu uztaisīt. Dažas būs grūti sadabūt kopā, un ir liela iespēja, ka galīgi neizdosies ar pirmo reizi, piemēram, svārki, jo tos nekad neesmu šuvusi. Citas būs visnotaļ vienkārši uztaisāmas kā grāmatzīme, bet visas būs interesanti radīt un priecīgi, kad izdosies.

     17.  Make a list of 25 things that I want to create.

1)Papīra pušķi/Pom-pom
2)Mežģīņšalle/Lace scarf
3)Piparkūku mājiņa/gingerbread house
4)Putnu būrītis/birdhouse
5)Filca puķu lente/Felt Flower Crown
6)Adventes kalendārs/Advent calendar
7)Papīrs/Paper
8)Somiņa/Oversized clutch
9)Rotājuma rinķis/Wreath
10)Aploksne/Envelope
11)Pinhole camera
12)Papīra rozes/Paper roses
13)Grāmatzīme/Bookmark
14)Puķu kaklarota/Flower necklace
15)Kurpju papēži/Shoe heels
16)Enģela krekliņš/Angel shirt
17)Krītiņu glezna/Crayon art
18)Smukas gaismiņas/Beautiful lights
19)Apļa svārki/Circle skirt
20)Plānotāja vāciņi/Planner covers
21)Salokāma papīra kastīte/Origami paper box
22)Super-kurpes/superhero shoes
23)Mežģīņu lampa/Lace lamp
24)Ķermeņa ķēde/body chain
25)Uz sienas uzgleznots koks/Tree painted on wall


Daļa no tā visa noteikti nonāks blogā. Cerams, ka man veiksies!

Miu.
Kaivijs

Lindu diena

   Augustā mēs svinam! Tikko svinējām Ances dzimumdienu un tūlīt svinēsim Riharda pilgadību, bet tagad ir laiks Lindas vārdiņsvētkiem. Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā mēs saņēmām sms ar gluži oficiālu uzaicinājumu uz svētku pusdienām. Skaidrs - ēst būs, tad var iet.

   Sarunājām ar Lauriju, ka nu šoreiz, taču nekavēsim. Ja jau pusdienas, tad jāierodas laikā! Nodomi labi, izpildījums ne tik spīdošs. Mēs abas par pārsteigumu tik tiešām ieradāmies laikā, bet mūsu centienus iztrekāja Ance kura drusku iekavēja. Nu neko, mēs jau nu garlaicībā nenīksim tādēļ pievērsāmies jaunākajam modes kliedzienam - bomzingam jeb hoboingam. Kā jau tas ir zināms gan plankings, gan ovlings ir galīgi novecojis un nestilīgs, bet bomzings ir jaunums, kas pārņem pasauli! Nu vismaz sāk. Bomzings aizsākās ši gada Jāņos ar Lauru kā pirmo bomzingotāju.

   Tā kā Vecrīga ir vieta ar daudziem cilvēkiem mēs sabijāmies, ka kāds manu vietu varētu aizņemt, tādēļ Laura man to rezervēja. Nekādas raizes - vieta palika brīva, un es varēju atsēdēties cik tik tīk. Iesaku, savu rezervēšanas zīmi vari pasūtīt pie Laurija.

   Jā, mums patīk muļķoties.

 

   Tam-pa-ram! Un mēs esam nonākušas pie Lindas. Dāvaniņa ir nodota jubilāram un viegli muļķīga bilde top. Nepaiet ne sekundes, kad mēs jau pie galda esam piesēduši un ēdam pilnu muti. Tās nebūtu mēs, ja jau pašās pirmajās minūtēs kaut kas netiktu izliets, apgāsts vai nomests. Es sāku aplaistīdama galdu, tad Laurijs pacentās nosviest zemē tomātu un Lindas pirmais mēģinājums padzerties beidzās ar slapjām biksēm. Linda vienubrīdi jau sabijās, ka apēdīsim visu, un daļiņu kūkas noslēpa, lai var pacienāt māmiņu un brāli, kas ieradās vēlāk (kļūda). Jāatzīst, ka mēs tik tiešām nevarētu būt raksturojami kā viesi, kas ēd tkautrēdamies, bet nu tāpēc jau esam draugi - nav mums jāizliekas.

 

   Šeit mēs varam vērot kā Ance mēģina stiepties pēc kūkas, bet Laura viņu veikli atvaira un ir ārkārtīgi apmierināta par to. Galu galā mēs viņu tomēr uzveicām un arī dabūjām kūku.

 

    Un šampanietis! Kā jau svētkos pienākas ir šampanietis. Īsu brīdi papriecājušās par ekstra košajām glāzēm kādas pie Lindas var atrast mēs lūdzam, lai Krists kā iespējams veiklākais no mums nodarbojas ar pudeles attaisīšanu un šampanieša liešanu. Ar attaisīšanu gāja labi, ar liešanu arī līdz nezināmu iemeslu dēļ Krists iebāza degunu šampanieša putās un vēl centās ievilkt gaisu tajā brīdī. Jautrība neaprakstāma, lēkājošs Krists un joki par to, ka tagad jaunā mode ir nevis dzert, bet šņaukt šampanieti.

Uzskates materiāls kāda rādās pasaule, ja šņauc šapanieti.

   Šampanietis glāzēs, vēderi pieēsti tā, ka nevar kustēt, un Linda mani deleģē par to nelaimīgo, kam ir jāmēģina izsprast jauniegūtās spēles noteikumus. Spēle kā tāda liekas ārkārtīgi jancīgi, saucas Vaga un ir par pupām. Tām, kas dārzā aug un lielākoties ir zaļas. Šeit lūk ir kovboju pupa un dedzinātāju pupa, un pupa, kurai nav drēbes. Ei nu sazin kādēļ tā. Tad es cenšos pievērsties noteikumiem. Lasu skaļi un izteiksmīgi, neklausās neviens un man sāk nākt miegs, bet Linda ārkārtīgi entuziastiski mani mudina saprast, lai var spēlēt. Tiesa gan ne tik entuziastiski, lai to darītu pati. Galu galā, es ideju esmu uztvērusi cik nu spēju un cenšos to izskaidrot saviem biedriem. No sākuma gāja grūti, bet vēlāk jau mēs kļuvām par stratēģiskiem meistariem pupu krāšanā, stādīšana un novākšanā. Nez ko omītes domātu par mūsu zināšanām šajā jomā.

   Tomēr, katrai jaukai svinēšanai pienāk beigas, un ir jādodas mājās. Šķīvji ir tukši, vēderi pilni un viegli miegaini mēs dodamies uz savām mītnes vietām, lai gatavotos Riharda ballītei.

Mjurr.

Kaivijs

Svētku Ance

   Parasti savu domu risinu ap bildēm, kuras ar Kaiviju jau iepriekš saliekam šeit, lai būtu skaidrs,ko stāstīt un ko ne. Un tomēr.Šoreiz es jūtu vajadzību jums izstāstīt, kā mūsu kompānija pie tādas Ances tikusi un kas tā Ance tāda vispār ir. Es izlaidīšu lielu daļu atmiņu ainu, jo tas patērētu pārāk daudz laika gan man, gan jums.

   Īsumiņā jāsaka tā. Jā, man nav māsas, bet toties man ir Ance. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka viņa to manā dzīvē aizstājusi un visiem simts. Ancei bija knapi pieci gadi, kad mans nicinājums pret mazo gaišmataino meitēnu sāka pāraugt draudzībā, kura stiprinājusies gadu gadiem, līdz pat šodienai. Tad nu par mūsu kompāniju. Mana kompānija jau daudzus gadus ir nemainīga - Rihards jau pirms laba laika ar mums sācis runāt, un nu pat šķiet, ka visai labprātīgi to dara un jāsaka, ka arī Krists nu ir ar visām četrām iefiltrēts mūsu draugu "pamatsastāvā". Mēs jau vienmēr stiepjam līdzi savus tuvākos, ne tā? Tā arī kompānijā pamazām, bet visai neatlaidīgi sāka parādīties Ances seja. Un te nu mēs attopamies sešu cilvēku sastāvā.

   Un nu par Dzimšandienu, pirms Dzimšandienas drudzi, kas varbūt nenomāca Anci, bet mums gan lika pakustināt domu rievas un somu somām.

   Četru cilvēku sastāvā mēs sapulcējāmies (atļaušos lietot saīsinājumus) pie GC, lai dotos dāvanu meklējumos. Rihards atkal sevī sajūt mākslinieku, šoreiz gan ne frizieri, bet stilistu, un no Kaivas jostas tiek veidotas bantes un kliņģeri. Viss beidzas ar to,ka Kaiva tiek piesaitēta pie staba. Redzat zilo somu? Jā. To es iepriekšējā dienā biju noskatījusi un pirms tikšanās iegādāju arī sev.

   Kaivu piesienam, Kaivu atsienam. Linda ziņkārīgi iebāž manā pirkumu maisiņā degunu, izvelk somu, tiek izteikta atzinība abām par somas izvēli un spīdošām acīm paziņots, ka Lindai arī tādu vajag. Vajag un cauri. Lūk rezultāts. Soma. Soma. Soma. To vajag bildēs, Rihards tiek apkarināts ar bildē nederīgām mantām un deleģēts par fotogrāfu. Ir arī bildes, kurās Rihards bildē, kā tūristi bildē viņu, bildējot mūs. Jāsaka, ka mūsu šķērsieliņas izdarības izpelnījās daudzu tūristu sajūsmu un acīm tika sava tiesa svešu zibspuldžu.

   Šis mūsu Rihards pēc mana lūguma, lai uztaisa "parastu seju". Dāvanas sapirktas pilna soma, satraukums mitējies, un mēs varam doties noskaņoties  tās dienas rītdienai.

   Un nu mēs jau esam trīspadsmitajā augustā. Ance ar mani pie sāna kādu pusi stundas pati no savām Dzimšandienas svinībām nokavēja. Taču tie esam mēs un tas nav nekas neparasts.

   Kā jau bieži tas notiek, sākas sānos bikstīšana un nepacietīgi "nu, nu, runā tu!". Es iesāku mūsu sveicienu tikpat nejēdzīgi, kā vairumā gadījumu, un manas ievadrunas vārdu izskaņā apsveikumu teikt tiek izvirzīts Krists.

   Ance ir apsveikta, pirmā smiešanās, klupšana un kāpelēšana pār soliņiem pie gaviļnieces ir aiz muguras, un ir laiks pasniegt īpašo "Valda dāvanu". Te atkāpītei, bet, atkal neizplūstot skaidrojošās detaļās, jādara jums zināms, ka ar Anci mums tāds vecs joks. Esmu viņas telefonā kā Valdis Zatlers jau, šķiet, piekto gadu un tā tieku uzrunāta arī dabā. Kā nu sagadījies, kā ne - Valdis Zatlers (manā personā) ir iestājies Zatlera Reformu partijā pie lielā, īstā Zatler' Valda. Un tad nu laiks Valdim pasniegt dāvanu no Valda.

   Ieslēdzu nopietnu seju blakus jūsmīgai Ancei. Kurš mani pazīst, zina - nopietna seja man uz ilgu laiku neturas, īpaši jau tad, kad tā jātēlo.

   Un te, no kurpju, virtuļu un konfekšu kastēm mums pretim raugās Dzimšandienas cienasts.

   Pāris plastmasīgu tostu ar imitētiem "strinkš,strinkš", kā jau esam paraduši darīt un tad jau aiziet ēšana. Redzat maizītes? Ance sacīja, ka, tās gatavojot ir eksperimentējusi, veicinot dažādību. Viņas uzdrošināšanās tika gavilēm atzīmēta kā patiešām kas spēcīgs - maizītes ar tomātiem un maizītes bez tomātiem - tur jābūt drosmei tā variēt!

   Ēdājiem ēdājbildes. Kaiva, bildi aplūkodama, izteicās, ka visai labi esam iejutušies tēlā. Man nācās norādīt uz to, ka būt sev jau nav nemaz tik grūti. Tēlots te tiek maz, jo ēst mums patīk un to mēs neslēpjam.

   Gadi varbūt arī iet. Tomēr mēs jau arvien esam tie paši. Varbūt gudrāki, varbūt ne, bet pavisam noteikti - tik pat neveikli kā allaž. Un tomāts manā klēpī.

   Vēl kaudze dumju bilžu, no smiekliem sāpoši vēderi, krītošs ēdiens, sulā slīkstošas lapsenes, skraidīšana pa estrādes soliņiem, šahistu dziesmas un citādi sīkumi, un tad jau tumsiņa. Tumsiņā dodamies cauru Vecrīgas ļaužu piepildītajām ielām, kurās dzīvība sestdienas vakarā daudz lielāka kā dienās. Mūsu galamērķis ir Krastmala. Tur mēs nekaunīgi savācam visu tās apmeklētāju uzmanību sev un stutējam augšā lukturīti, ko laist gaisā, kā jau nu tas mums par paradumu kļuvis katros svētkos. Šoreiz viss bez starpgadījumiem, vēja tikpat kā nav, bezmākoņu debesis vēlīgi saņem mūsu laternu un visu skatieni arvien pavada lukturīti,kas pamazām nozūd naktī.

 

 Nedaudz priecīga klusuma, pirms visi attopas no pārdomām un jāsteidz vēl uztaisīt pēdējās bildes.

 

   Mums piemīt tendence taisīt ļoti glupas un ar saturisko vērtību ne visai piepildītas bildes, taču reizēm vajag arī to un šoreiz mums to prieku sagādā Rihards un Kaivijs ar Sergeju uz galvas (bante). Kāpēc Sergejs ir tieši Sergejs, es nezinu. Es neatceros.

   Vakars jau vēls un jāķer pēdējais transports mājup. Vēl tikai ceļš caur tunelim, kuru pavada izbrīna saucieni par to, ka tas pat tiekot apgaismots.

   Balle apmēram galā, Ance priecīga, draugi priecīgi un mēs sākam gaidīt nākamos svētkus, balles un paballītes.

Smī.

Laurijs

Džezs

   Sākšu ar vārdiem, kurus atceros no kādas filmas, pat visai iespējams, ka tie bija Simpsoni: "Džezs ir resno cilvēku mūzika". Diena tieši laikā, lai sajustos resnas.

   Bija lietaina nedēļa un tātad arī nedaudz lietaina ceturtdiena. Es varēju iet, kur vien iedomājos - lija. Pie Kaivas nelija. Jau nedēļas sākumā bijām nolēmušas apmeklēt džeza koncertu Mazās ģildes dārziņā. Ja nu kādu māc interese-nākamie koncerti 18. un 25. augustā. Protams, man izkāpjot no tramvaja, lai  visai ātri izpildītu pārģērbšanās rituālu un naski dotos uz koncertu, sāk līt. Pēc apspriedes ar Kaiviju un bažīgiem skatiem debesīs mēs nolemjam riskēt un braucam uz Vecrīgu. Lietussargs? Nē, to paņemt mums prātā neienāk.

   Pa ceļam, gluži kā iesildošā grupa, mūsu skatam paveras un ausij diezgan tīkamu gabalu spēlē šīs "Omītes" ar patiesu vīrieti sevī. Taču līdz koncertam vairs tikai... Ak,nē. Koncerts jau ir sācies - mēs kā parasti kavējam.

   Dažas snaikstīšanās bildes aiz priekšā sēdošajiem ļaužiem un šis ir viss, kas iznācis no mūsu centieniem nobildēt māksliniekus. Bet tad mēs izlemjam, ka galvenais šeit nav bildes kvalitatīvs saturs, bet gan ideja pati par sevi. Mūzika lieliska. Nākamais Kaivas secinājums - džezu klausās veci cilvēki. Nē, nē - bija jau arī citi - bērni, kas karājās žogā, visādvecuma tūristi, un daži mūsu paaudzes ļaudis.

   Koncerts galā. Dodamies izstaigāt Vecrīgu un tuvākos veikalus. Diena jau sapinusies ar vakaru un laikam jau jāsāk mērot ceļu mājup, kad pēkšņi Kaiva nozūd, kamēr es aizdomājusies slinki soļoju tālāk pat nemanīdama viņas prombūtni. Un, lūk, ko viņa ieraudzījusi! Varavīksnes rozes! Kaiva nospriež, ja kāds vēlas tai dāvināt rozes, turpmāk lai dāvina tikai šādas. Pēc mana izbrīna un jautājuma, vai tad viņai tādas patiešām patīk, viņa atbild:"Nē, bet tomēr - tās ir visjautrākās rozes, kādas jebkad esmu redzējusi!"

   Nē. Mēs tomēr vēl nevaram iet mājas. Drīzāk gan nevēlamies. Un tiek izlemts "iet apkārt". Kur apkārt - nav zināms. Ejam apkārt, Kaivijam jauna soma, man - vienkārši soma un ir jātaisa bildes. Esmu izlēmusi šeit neminēt manas māmuļas izteikumus par mūsu somu krāsām. Vienu tā raksturoja tik medicīniskā valodā un salīdzinājums bija tik ļoti apstulbinošs, ka man, kā parastajam mirstīgajam, tas nekad nevienā smadzeņu šūnā nebūtu ienācis prātā.

Un tā,lūk,mūsu ceturtdiena īsumiņā.

Smī.
Laurijs

Piena festivāls 2011

   Jau otro gadu daudzu iemīļotais Piens rīko saviem draugiem brīnišķīgu svētdienas atpūtu - Piena festivālu. Pagājušogad noslinkoju un neaizgāju, bet šogad nevarēju to laist garām. Tad nu atriteņoja Linda, un mēs devāmies izpētīt brīnumus, ko piedāvajā Piens.

   Iepriekš nebiju dzirdējusi Aneti dziedam, bet pēc šī minikoncerta noteikti turēšu acis un ausis vaļā, jo dziedāja viņa ļoti forši un stīgu meitenes arī gāja klāt labi. Tajā brīdī mēs visi vēl draudzīgi bijām satupuši uz zemes, un Linda atzīmēja, ka jūtas kā tādā mazā Positivusā. Būs vien jāpiekrīt - arī šeit bija tā draudzīgā atmosfēra un priecīgie cilvēki kādus var sastapt Positivus. Šķiet daba bija to vien gaidījusi, lai Anete beigtu dziedāt, un mūs apveltītu ar vakara pirmo, bet ne pēdējo, dušu. Neko darīt tik pat draudzīgi kā sēdējām uz zemes mēs meklējām patvērumu no lietus lāsēm.

Anete

 

   Lietus bija mitējies un Iļģi uzgrieza dančus pilnā sparā. Nevienu netraucēja jau radušās peļķes ,un tika lektas visvisādas dejas. Tā gan arī bija pēdējā pauze, ko ieturēja lietus, un Kārlis Kazāks spēlēja jau manāmi mitrākai publikai. 

Iļģi

Kārlis Kazāks

Viegli

   Lietusarga mums nebija, bet mēs nevarējām stāvēt maliņā, kad uz skatuves nāca mūziķi, lai spēlētu dziesmas no albuma Viegli. Renārs Kaupers, Māra Upmane, Jānis Strapcāns un citi kopā uz skatuves jūtas tik viegli, ka arī priekšnesums izdodas superpozitīvs. Skatoties televīzijā koncertu bibliotēkā es ļoti vēlējos kaut varēu to klausīties dzīvē, un šādu pārsteigumu sagādāja Piena festivāls. Lietus netraucēja ne drusku, jo visur strāvoja prieks.

   Tāds nu bija Piena festivāls.

Miu.
Kaivijs

Koncertu saraksts

   Aplūkojot šo punktu man likās, ka 10 grupas/mākslinieki ir stipri par maz un tā arī ir. Tomēr atklāju arī, ka daudzus man iemīļotus māksliniekus es diemžēl nekādi nevaru redzēt dzīvē, jo viņi vai nu jau ir aizgājuši citā saulē vai arī diemžēl izlēmuši vairs neuzstāties kopā. Lai nu kā šeit nu ir mans wish list, ko man gribētos kādreiz dzirdēt dzīvē:

    22.  Make a list of 10 Bands/Artists I Want To See Live - see all these bands perform.

1.Radiohead
2.Mumford and Sons
3.Red Hot Chili Peppers
4.Adele
5.Kings of Leon
6.Beirut
7.Yann Tiersen
8.John Mayer
9.Florence + The Machine
10.Guns N' Roses


Miu.
Kaivijs

Jaunums

   Pirms pāries dienām ar Lindu un Kristu atkal devāmies riteņot. Šoreiz gan tas nebija parasts riteņojiens, jo Linda izbrauca pirmo reizi ar savu tikko iegādāto divriteni. Kā jau bildē varat vērot tas ir varen smuks - gaiši zils, lieliem riteņiem un visādi citādi ērts braucamrīks Rīgas ielām. 

   Tomēr, lai arī brīnišķīgs, arī tam ir neieciešams gaiss riepās, lai Linda varētu braukt nevis stumt.  Tad nu mēs devāmies uz tuvējo benzīntanku, lai uzpildītu divriteņa riepas ar gaisu, jo Krists apgalvoja, ka ar viņa pumpi tas nesot izdarāms. Brīdī, kad Krists aplūkoja iespējas uzpildīt gaisu ar tur pieejamo ierīci, viņš strauji mainīja savas domas. Izrādās ar to nevar iedabūt gaisu Lindas divriteņa riepās ne tik, tomēr nekas nav zaudēts, jo ar Krista pumpi var. Ei nu sazin, kā bija mainījies pumpis vai Krista uzskati par tā derīgumu, bet riepas tika kārtīgi piepumpētas un mēs varējām doties tālāk.

 

Pingvīni un pingvīns

 

   Nokļuvām mēs ārkārtīgi mīlīgā parkā netālu no Andrejsalas. Mēs ar Lindu apsēdējām soliņu, bet Krists tikmēr gauži nopietni uztvēra manu paziņojumu, ka viņam vajadzētu braukt ap dīķi 10 reizes. Nevaru gan apgalvot, ka ārkārtīgi sajūsminātais Krists apbrauca tieši 10 reizes, bet pāris tantes un dažus bērnus pa ceļam viņš sabaidīja noteikti.

   Krists piestāja kā reiz, lai aplūkotu manu jauno sēdēšanas veidu. Es izlēmu, ka sēdēt un vērot pīles nav interesanti un ka soliņš lieti noderētu, lai aplūkotu mākoņos, tad nu turpmāk ,ja redzam mani sēžam šādi nebrīnietis - tā tam vajag būt. Starp citu izrādās dažas konfektes krāso mēli un pat necenšas to reklamēt. Tā sakot pārsteigums.

 

    Tā kā mūsu jauko pasēdēšanu parkā sāka traucēt lietus lāses, nolēmām doties prom. Visi trīs apņēmīgi mināmies, līdz Linda ārkārtīgi strauji nobremzē, tā man gandrīz ietriecoties viņas divrtienī. Es ārkārtīgi pārsteigta vaicāju, kādēļ bija jāveic šāda strauja apstāšanās, uz ko Linda atrauc, ka zem kokiem nelīstot. Lai nu kā mēs ar Kristu laiku lieki netērējam un mētājam manu jauniegūto kaučuka bumbiņu, kuru nostaļģijas pārņemta ieguvu no tāda automāta Rimi, kurā var iemest naudiņas un ārā dabūt bumbiņu.

   Tad nu nogaidījuši mazāku lietutiņu, braucām mājup. Neilgu laiku kopšs izšķīrāmies, lai katrs dotos uz savu pusi, es saņēmu šādu sms no Lindas: "Ne jau es iebraucu sienā ar savu jauno divriteni :D". Tāds nu bija Lindas divriteņa pirmais izbrauciens un arī pirmais iebrauciens sienā.

Mjau

Kaivijs