PirmsJāņu laiskums

   Mēs ar Lauri devāmies uz Enguri jau ātrāk un pavadījām tur brīnumjaukas dienas, pirms ieradās mūsu pārējā kompānijas daļa. Mantas mums bija miljons un ,tavu neražu, neviena auto. Tādēļ mūsu ceļš uz Enguri sastāvēja no mantu stiepšanas kā mazajiem ēzelīšiem un pusotras stundas autobusā klausoties kādas tantes aizrautīgajos stāstos par savu dzīvi. Jāatzīst, ka šobrīd šķiet bezvārda tanti pazīstu labāk kā Lauru un Lindu kopā ņemot.

Mēs braucām ar autobusu.

nom-nom-nom

   Laimīgi nokļuvām galā un jutāmies dikti apmierinātas ievelkot no CO2 brīvo jūras gaisu. Turpmākās dienas nav nekādi citādi nodēvejamas kā laiskošanās, kas ,protams, ir brīnišķīgi.Spēlējām spēlītes, ēdām gardumus, tipinājām pa molu un gluži vienkārši gulšņājām saulītē.

Domājamā spēlē, ko Linda atsakās ar mums spēlēt.

  

   Vakaros mūs centāmies izprast kā var salocīt taureni un uzcelt ugstāko torni. Izrādījās, ka man iznāk tīri jēdzīgi taureņi, bet izcili neveicas torņu celšanā. Laura gan spēja pārvarēt iedzimto neveiklumu un izrādījās ārkārtīgi veikla torņu cēlāja. Attēlā redzamais tornis vēl ir viens no stabilākajiem.

   Mums bija skaistās dzīves pēcpusdiena ar vīnu, cepumiņiem un zefīriem. Laiskojāmies, pļāpājām un baudījām saulīti

   Līgo dienu mēs pavadījām īsteni piemēroti. Gaidījām vakarā ierodamies mūsu strādīgos bierus, bet tikmēr lasījām jāņu zāles, lai vēlāk pītu vainadziņus. Lasījām mēs arkārtīgi dūšīgi - apstaigājām vai pus Enguri. Vienubrīgi pat uzradās mazs puisītis, kas konkurēja uz jānu zālēm, bet tik pat ātri arī nozuda. Drusku kā šaumu filmā, jo es neredzēju kā viņš kaut kur aizgāja.

Dusmīgais kaķis.

 

   Atpūta pēc sesijas bija tik ļoti nepieciešama un mēs novērtējām iespēju beidzot izkļūt no dzīvokļu sienām. Laiks bija tur bija mierīgs un dzīve kā cukurvates mākonis. Vēlāk, kad atbrauca mūsu super kompānija (diemžēl ar iztrūkstošu Kārli) mēs uzņēmām apgriezienus uz pilnu klapi.

Miu.
Kaivijs

Riteņojiens

   Jau vairākas dienas spītīgi lija lietus, jaucot visus mūsu plānus. Un jau vairākas dienas mēs gatavojāmies doties riteņojienā uz Andrejsalu pēc kādas vīna pudeles, ko tukšot mūsu Engures vakaros.  Vakar bija pēdējā diena, kad mūsu plānu vēl varēja iespēt realizēt. Protams,nu protams,ka lija lietus. Bet brīžiem taču arī nelīst! Un ar šādu domu mēs izlēmām doties ceļā. Es devos uz pagrabu,lai notrauktu no sava divriteņa putekļu kārtiņu un piepumpētu riepas. 

Lietus nelija un es atļāvos justies priecīgi. ES zināju.Es jutu,ka man nevar tā veikties, tas gluži vienkārši nav dabiski. Un,jā, atkal lija.

   Visai lielā steigā stūmu divriteni cauri Vecrīgai, lai paspētu sarunātajā vietā un sarunātajā laikā pārmaiņas pēc ierasties bez kavēšanās. Paspēju. Bet man taču bija sarunāts tikties ar Kaiviju. Kāpēc gan es vispār steidzos?

    Nepagāja ne desmit minūtes un mēs jau mināmies uz Adrejsalu, kārtīgi izdrebinājāmies pa bruģi un spriedām par to,kāpēc gan manam divritenim amortizators ir tikai priekšā.

      Varētu teikt,ka mērķi sasniedzām bez starpgadījumiem. Atlika tikai kaut kur pieslēgt divriteņus. Pie soliņa neizdevās- viena ķēde negāja riņķī. Vienīgā vieta, kur tos izdevās savietot bija kāds visai šaubīgs metālisks veidojums, ko redzat bildē.  Tas gan bija visai viegli pārvietojams un, ja vien būtu atradies kāds gribētājs, viņš itin viegli būtu varējis aizstiep mūsu braucamos ar visu metāla verķi.

     Vīnu tur bija tik daudz, ka mēs nespējām vien izvēlēties. Viņam pašam par nelaimi, mums piedāvājās izpalīdzēt kāds pārdevējs. Tā mēs staigājām no plaukta pie plaukta, veicām apspriedes, smējāmies,klausījāmies viņa ieteikumos un vīrišķajos novērojumos un beigās paņēmām to, kuru viņš visai dedzīgi dēvēja par labu esam. 

   Tad nu sametām visu Kaivija groziņā un devāmies uz AB dambi lūkoties smilšu skulptūras.

Neparasti veiksmīga diena. Salijusi biju tikai es. Divreiz. Taču kopš mūsu kopīgā brauciena uzsākšanas, mums netika ne lāsīte lietus.

Nu, par smilšu aplūkošanu no tuvuma un tālienes es jums nestāstīšu. To jūs varat apskatīt paši. Tik paķeriet līdzi divus liekus latus!

Smukas debesis, Kaivijam ir fotoaparāts un mums,protams, vajag kādu ātro bildi. Arī bildes ar random svešinieku, kas ļoti priecīgs iekāpj kadrā un sastingst kā zaldāts ar muļķīgu plāceņa cienīgu seju.

Ceļa uz Autoostu atklājām arī vietas,kur nevajag braukt. Strupceļu, ja tā konkrētāk.
Bet nu biļetes mums jau ir makā, paunas vakardienas steigā ir juceklīgi, bet tomēr sapakotas un tūdaļ jau mēs dodamies uz Enguri. Sesija mums ir galā un nu ir mūsu laiks uzdzīvot.

Smī.
Laurijs

Izlaiduma prieki

   Vīīīī! Sesija man un Lindai ir cauri! Laurijam gan vēl knipsītis ir plaicis, bet tas nu arī drīz būs galā. Sesijas beigas mēs laimīgi atzīmējām ar nākamā izlaiduma apmeklējumu, kura vaininieks ir Kārlis. Izlaidums bija ārkārtīgi jauks - īss, nebija karsti un bija ko elpot. Diezgan iespaidīgi, ne?

   Izlaidums nozīmē, ka Jāņi jau tūdaļ, tūdaļ būs klāt! Un tie būs brīnišķīgi!

Miu
Kaivijs

Kā Ance diplomu dabūja.

   Nu laikam ir pienākusi atkal mana kārta, šeit kaut ko ierakstīt. Tā kā mēs visas esam ierautas sesijas trakumā un nav īsti sanācis laiks satikties, tad nu Ances izlaidums bija tā iespēja, kad mēs visas trīs satikāmies un apsveicām Anci šajā viņas svētku dienā.

   Te jau mēs visas esam priecīgas, jo bijām laimīgi tikušas ārā no zāles, kur Ancei izsniedza diplomu, jo tur bija nu ļoti karsts. Tik ļoti karsts, ka bija sajūta, ka esam pirtī, un mēs kāri ķērām katru vissīkāko vēja plūsmiņu. Te nu jāpiebilst, ka tā, kā bija ļoti karsts, tad vajadzēja salvetīti, lai noslaucītu karstumā radušos sviedrus, un Laura man piešķīra mentola salvetītes :D Vēlētos atzīmēt, ka tās nedaudz koda :D

   Par laimi Ance mums ir gudra meitene, un mēs viņu varējām laimīgi apsveikt vienu no pirmajām, tas nozīmē, ka mēs atrāk varējām izkļūt no pirts, ui, tas bija domāt no Ances skolas aktu zāles. Tad nu mums bija ļoti, ļoti daudz laika, lai muļkotos. Mēs fotogrāfējāmies un runājāmies, un atkal fotogrāfējāmies, un atkal runājāmies.

Dažas pērles no mūsu sarunas:

-Es tevi uzaicināšu uz savām kāzām, tas nekas,ka tu daudz ēd!

-Es gribētu izmēģināt, kā tu griez matus.

-Bet tev ir daudz matu!
-Nu tas jau labi - kaut kas arī paliks.

Te mums Kaiva lika izskatīties bēdīgām, jo mūs neviens neapsveica izlaidumā. :D

Kā jums šķiet, kura no viņām ir vecāka? :D

   Tad jau bija pienācis bildēšānās laiks ar absolventi :) Mums tapa diezgan daudz bilžu, bet lielākā daļa no tām miglainas :D Nezin kāpēc, Kaivai īsti neizdevās uzņemt daudz skaidru bilžu.

   Esot šajā izlaidumā, man šad tad izdevās aizmirst, ka esmu ieradusies uz 9.klases izlaidumu. Dažubrīd paskatoties uz absolventēm man radās iespaids, ka esmu atnākusi uz augstskolas izlaidumu. Es jau atkal šausminājos par to, ka cilvēki, kuri ir jaunāki par mani izskatās vecāki. Jums tas nešķiet baisi?

Bildēšanās bija jautra, bija jautri to vērot. Kā redzat, Ancei tapa visdažādākās bildes :D

Bet vispār šīs bija ļoti jauks pasākums, un iespēja kaut nedaudz izrauties no sesijas ārprāta.

Bumči:)

Linda