Mūsjāņi

   Jau mājot ardievas iepriekšējiem Līgo svētkiem un stūķējot vaigos pēdējās ēdiena paliekas, tika izlemts, ka arī nākamajā gadā, kas nu jau pārtapis esošajā, būtu jauki svinēt visiem kopā un tieši šeit-Engurē.

   Gads reizē ir maz un tomēr tik sasodīti daudz. Notikumu murskulis, piņķerēts un šķetināts vesela gada garumā, negaidīti dzīves pagriezieni gāja uz urrā, un tomēr beigu beigās Jāņus kopā svinējām tieši tie paši, kas pagājušajā gadā. Par tiem gada notikumu labirintiem es šoreiz nē. Par to es vispār atsakos stāstīt. Ne jau tāpēc, ka kas briesmīgs,nē. Es vienkārši daudz ko jau esmu aizmirsusi un atceros tik galveno, kura detaļas laiks manā atmiņā ir sagrozījis. Un lai nu kā, šis ir mans rakstījums par mūsu Līgo vakaru, zaļumballi ar mūžīgajiem "Kolēģiem" un visu pārējo.

   Mans stāstījums nepavisam nebūs pilnīgs un es noteikti jau esmu aizmirsusi pamatīgu daļu no tā,kas stāstīšanas vērts vai vismaz tāds,ko varbūt gribētos jums te atainot izplūstot nevajadzīgi garās rindiņās un rakstot teikumus, kuriem īsti pat nav jēgas.

   Tātad.

   Jāņu zāles jau bija salasītas un mēs ar Kaiviju jau veicām pēdējos labojumus vainadziņos, klausoties visai smadzenes nīcinošās Līgo dziesmās, kuras vienā laidā skanēja pa Latvijas radio 2. Ļoti ļauns radio. 

   Bet mums bija slinkums pārslēgt. Ā, tad par Kaivija oldskūlīgā radioaparāta antenu. Jā, es atzīstos, pagājušajā gadā mēs to nolauzām. Taču šogad antena ir manāmi uzlabota ar kādu trīsmetrīgu vadu/stiepli/kaut ko, ar ko mēs, lokot to gar sienām, karinot pie lampām vai stenderēm, centāmies rast kādu radiostaciju, kas nečerkstētu. Brītiņš izmisīgu skraidījienu ar antenu,pogu spaidīšanas un Latvijas radio nomainīja kas garam daudz tīkamāks.

   Un gluži kā saukta zvana mammīte. Viņi pa ceļam mums ievedīšot grauzdiņus. Tādu laimi mēs,protams, nevaram laist garām, meklējam kastīti un ejam. Kaivijs apsmēja manas bikses. Visi vienmēr apsmej manas bikses. Te Kaivas ķircināšanas pavedināta ieslēdzu gopņiku.                                                                                                   

   Tik vien paspēju, kā savas biksas pret ko skatā tradicionālāku nomainīt, kad mūsu biedri ar visu ēdienu jau bija klāt. Arī viņi bija apmeklējuši Andrejsalas outletu un iepirkuši sev kastes ar alu. Viens bija saukts "Žirafe". Es gan nezinu, vai tas ir īstais no saukums, vai mūsu izdomātais, taču tas,ko vēlējos pateikt,- bundžiņas bija visai smukas.Alus visai negaršīgs. Žirafi neņemiet.

   Visiem reizēm vajag dumjas bildes. Es jau otro reizi vienā dienā ķeru Maskavas ielas tēlu un mēs visi cenšamies izskatīties draudīgi.

   Tā kā es runāju pārāk daudz, es šeit neko neteikšu. Jūs skatāties paši. Nē. Jāsaka vien būs. Es gan nevarēju piemeklēt un te ievietot iepriekšējo Jāņu bildi kā uzskates materiālu, taču rociņbilde bija tāds pavājš mēģinājums atdarināt pagājušā gada bildi.

   Tāpat kā togad, kur gadījies, kur ne, uzrodas Bīriņ' Kārlis. Šoreiz komplektā ar nezināmas izcelsmes lēdiju un Kristeru, kura skatiens man vienmēr šķiet visai dzerīgs. Tās esot tik tādas acis.

   Jāņos lija. To taču jūs zināt. Tātad bija arī auksts. Siltākais,ko atradu, bija Kaivija "rarr" halāts. Atkal ceļam galdā "Eu,Laura, izdari ..". Un tad nu šoreiz man tiek piešķirts dvielis, maisiņš un esmu iecelta pabomža lomā.

   Es nezinu,kāpēc tas tālāk. Man nejautājiet. Šoreiz bildes ir likusi Kaiva. Es tikai rakstu tām riņķi un apkārt kā mācēdama. Kaiva, es tev aizliedzu likt bildes!

   Īsumā- muļķīgs rīts, muļķīgas sejas,lietus un brokastis ap 3 dienā visiem sarūmējoties ar virtuves apaļo galdu. Rihards kūpināja vārītās olas un vietoja uz postamentiem gaismās. Mēs nekad un neviens neesam bijuši tādi īsti normāli. Un mēs neapvainosimies, ja kādam uz to lieku reizi gadīsies mums atkal norādīt.

   Lindai reiz gadījās vērot,kā es pilnīgi neprofesionāli kā absolūts amatieris griežu Ances matus. 

Šķiet, todien man uz Lindu izdevās atstāt visai mānīgu profesionālu iespaidu, un viņa izlēma, ka nu ir tā diena, kad viņas mati taps zem manas rokas. Mati daudz, ļoti satraukts Krists, kurš manu darbu ik pa laiciņam pavadīja ar šausmu izsaucieniem, ieinteresēts Rihards,pieradusi un garlaikota Ance, kas mierina abus, Kaiva, kas kuļ putukrējumu, un tad jau mati apgriezti un Linda pat izskatās apmierināta. Bildes man nav, bet no nogrieztajiem matiem Rihards uzvirpināja dredu.

   Lūk arī mūsu putukrējumēšana. Ēdām līdz slikti. Kaiva atmiņu pārņemta pēkšņi iebakstīja man sejā putukrējumainu pirkstu. Protams, tas ir kara pieteikums,kurā gan, jāsaka,ka pati Kaiva necieta.

Un mūsu pasākumi vienmēr ir ar kādām spēlītēm. Jūsmīgi spēlētāji un jautra spēle.

Jā, mēs apceļam viens otru, mēs kaitinām un mokām viens otru,  bet tas jau piederas pie lietas. Viens draugu labums ir tas,ka tos var apcelt,ne tā?

   Ar paziņojumu "Es zinu,kāpēc dinozauri izmira!" Tiek no iepakojuma izņemta lanterna, ko gatavojamies laist debesīs un vēlēties vēlēšanos. Ēdam,ģērbjamies,smejamies,ēdam un dodamies laist to brīnumu debesīs.

   Tika izlemts, ka Bīriņš būs tas fotogrāfs un bildēs,kā mēs laižam gaisā to uzparikti. Taču viņš bija tik aizņemts ar komentēšanu, ka pēc jautājuma "Kārli, tu bildes uztaisīji?!" dzirdējām tikai mulsu "oi". Nekas. Viena tumšu debesu bilde ar mazu ripuli un iekšēja riebuma pret zibspuldzi bildes mums ir. Labāk nekā nekas un mēs lāčojam mājās visai neveikli un diezgan neveiksmīgi cenšoties tumsā izlavierēt caur peļķēm.

Ir ļoti vēls vai diezgan agrs. Te mans ēdienu mešanas sakāmais der visai labi. Nokrita tas,kas nokrita. Ance kārtējo reizi ir zemē, balle beigta un pēc naksnīgām sarunām uz lievenīša mēs dodamies gulēt. 

Nākamajā rītā jau agri mūsu biedri devās prom.Palikām jau atkal tik mēs ar Kaiviju. 

Smī.

Laurijs