Aleksandra Vasiļjeva izstāde

   Mēs nu reiz esam no tiem cilvēkiem, kas bez kultūras savās dienās iztikt nevar. Vai tās būtu filmas, grāmatas, dzeja, vai kā šoreiz- muzeji. Kaut kas vienmēr ir jādara un tā mēs teju pusnaktī sarunājām nākamajā dienā doties uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur lampu gaismās gozējas Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcija.

   Skaistas krāsas, visdažādāko veidu mežģīnes, daudz pērlīšu izšuvumu, bantīšu un interesantu cepuru. Jāsaka,ka kurpes gan mūs nejūsmināja. Tās varbūt izskatījās dārgas un katra detaļa rūpīgi pārdomāta, taču neveiklas un bieži vien smagnējas. Tā nu reiz bija tā lieta,kas mūsu sirdis nesildīja. Teju vai skumji,ka pie tādiem tērpiem nevarēja izgatavot ko acij tīkamāku. Bet katram laikam sava mode un katram laikam savas kurpes.

 

   Ambrāžas cienīgi kostīmi un kaudze skaistu melnbalto bilžu gar sienām. Secinājām, ka agrāk sievietes bijušas tik ļoti citādākas, it kā būtu jau dzimušas ar to trauslo smalkumu iekšā un ka viņu noslēpumaino sievišķību neuzbūra tērpi, kā bieži  tas ir mūsdienās, viņas ar savu sievišķību lika tērpiem atmirdzēt pavisam citā gaismā. Īstas lēdijas.

   Es šoreiz tapu par pilnīgu aizkadra cilvēku. Man ir tikai pāris ne visai glaimojošu bilžu, kuras tapušas kafejnīcā pēc manas uzstājīgās dīkšanas pēc barības, bet tās šeit ne drusciņas neiederas un man nopietni trūkst vēlmes tās kādam rādīt.

   Te abas mūslaiku lēdijas gozējas pie saviem mīļākajiem tērpiem. Šķiet, Kaivijs pat bija gatava doties zagt šo tērpu kādā tumšā naktī.

   Es varbūt nejūsmoju par bērniem, taču jāatzīst, ka šis bija visai jauks. Sēdēja klusu, nevandījās un neplosījās kā mežonis,tikai mierīgi un visai apgarotām lielām acīm zīmēja ko tādu,kas viņa izpratnē šķiet iezīmējās kā mode.

   Mums reizēm uznāk griba, patiesību sakot, visai bieži- kaut mums mammītes vai vismaz kāda tuva tante būtu šuvēja, kas ar neizsīkstošu apņēmību dienu no dienas mums tapinātu jaunus tērpus.

   Bija arī hipiju laiku kleitas, kas sava raibumā un nejēdzībā visai valdzināja dažus apmeklētājus. Bija arī līdz pēdējai detaļai smalki tērpi. Tā vien gribējās tos nocelt no manekena un par spīti uzrakstiem un tantiņām,kas liedz čamdīties gar eksponātiem, ietērpties tajos.

   Mēs labprāt tur būtu palikušas, labprāt izstaigātu vēl desmit šādas izstāžu zāles, taču viss labais ātri vai vēlu beidzas, ir apēsts vai vienkārši ir izskatīts līdz pēdējai vīlītei.

   Jā, mēs noskatījāmies arī video filmiņas, gan krāsainas,gan nekrāsainas, par Padomju Latvijas modi, modes komisijām un visu tobrīd aktuālo šajā jomā. Muzeja apmeklējums bija izdevies. Noteikti iesakām arī citām pēc mazliet elegances izslāpušajām lēdijām apmeklēt izstādi un novērtēt smalkās detaļas, kuras rotāja tērpus.

Smī.

Laurijs