Mēs ar Lauri devāmies uz Enguri jau ātrāk un pavadījām tur brīnumjaukas dienas, pirms ieradās mūsu pārējā kompānijas daļa. Mantas mums bija miljons un ,tavu neražu, neviena auto. Tādēļ mūsu ceļš uz Enguri sastāvēja no mantu stiepšanas kā mazajiem ēzelīšiem un pusotras stundas autobusā klausoties kādas tantes aizrautīgajos stāstos par savu dzīvi. Jāatzīst, ka šobrīd šķiet bezvārda tanti pazīstu labāk kā Lauru un Lindu kopā ņemot.
 |
| Mēs braucām ar autobusu. |
 |
| nom-nom-nom |
Laimīgi nokļuvām galā un jutāmies dikti apmierinātas ievelkot no CO2 brīvo jūras gaisu. Turpmākās dienas nav nekādi citādi nodēvejamas kā laiskošanās, kas ,protams, ir brīnišķīgi.Spēlējām spēlītes, ēdām gardumus, tipinājām pa molu un gluži vienkārši gulšņājām saulītē.
 |
| Domājamā spēlē, ko Linda atsakās ar mums spēlēt. |
Vakaros mūs centāmies izprast kā var salocīt taureni un uzcelt ugstāko torni. Izrādījās, ka man iznāk tīri jēdzīgi taureņi, bet izcili neveicas torņu celšanā. Laura gan spēja pārvarēt iedzimto neveiklumu un izrādījās ārkārtīgi veikla torņu cēlāja. Attēlā redzamais tornis vēl ir viens no stabilākajiem.
Mums bija skaistās dzīves pēcpusdiena ar vīnu, cepumiņiem un zefīriem. Laiskojāmies, pļāpājām un baudījām saulīti
Līgo dienu mēs pavadījām īsteni piemēroti. Gaidījām vakarā ierodamies mūsu strādīgos bierus, bet tikmēr lasījām jāņu zāles, lai vēlāk pītu vainadziņus. Lasījām mēs arkārtīgi dūšīgi - apstaigājām vai pus Enguri. Vienubrīgi pat uzradās mazs puisītis, kas konkurēja uz jānu zālēm, bet tik pat ātri arī nozuda. Drusku kā šaumu filmā, jo es neredzēju kā viņš kaut kur aizgāja.
 |
| Dusmīgais kaķis. |
Atpūta pēc sesijas bija tik ļoti nepieciešama un mēs novērtējām iespēju beidzot izkļūt no dzīvokļu sienām. Laiks bija tur bija mierīgs un dzīve kā cukurvates mākonis. Vēlāk, kad atbrauca mūsu super kompānija (diemžēl ar iztrūkstošu Kārli) mēs uzņēmām apgriezienus uz pilnu klapi.
Miu.
Kaivijs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru