Tā jau tas ir, ka katram no mums ir tāda cilvēku grupiņa, ko arī pēc 30 gadiem mēs sauksim par klasesbiedriem. Un ir tiešām jauki reizumis sastapt vismaz kādu gabaliņu no tās. Un visforšāk ir tad, kad ir kopīgas tradīcijas. Ar Artūru un Ediju mums ir viss iepriekš minētais! Tradīcija izpaužas kā kokteiļvakars pie Edija. Katru reizi cits kokteilis, bet tie paši cilvēki. Šoreiz mēs nolēmām par labu Tequila Sunrise, kas izdevās varen smuks.
Kā jau ierasts mēs visi tiekamies pie Stockmann un kā jau ierasts mēs kavējam. Cits vairāk, cits mazāk un cits (es) aizmirst telefonu, lai pārējie nemaz arī nevar piezvanīt. Tas ir, var piezvanīt, bet manai māmiņai. Lai nu kā visi esam satikušies un nopriecājušies par Edija mētelīti un maniem matiem, varam doties gardumu medībās. Mēs esam gana veikli un jau drīz dodamies pie Edija. Laura gan apkārtējos līdzbraucējos rada iespaidu, ka ir tā pamatīgāk iešāvusi piektdienā, jo ir kārtīgi izplājusies uz mana pleca. Nē, nē tekila vēl nav ne ieelpota, Laura tikai no cītīgām mācībām nogurusi.
Tam-pa-ram un esam jau pie Edija! Tad nu glāzes šķind un šķīvji džinkst. Viss tiek žigli savietots traukos, kokteiļi uztaisīti un mēs varam mierīgi atsēst Edija dīvāniņā. Man noteikti ir jāatzīmē, ka dīvānā neviens pa visu vakaru neiekrita, kā tas bija noticis citos mūsu kokteiļvakaros. Lai gan Krists jau pa vidu gulētiešanai tika izkutināts pāri gultas malai. Uzprasījās.
Top kopbilde! Kopbilde gan drusku tāda nepilnīga, bet es tik tiešām zvēru pie visiem citroniem psaulē, ka Artūru es neizdomāju un viņš šajā pasākumā bija. Artūram ir izteikta nepatika pret sevis iemūžināšanu, tādēļ neuzdrošinājos ielikt arī tās dažas bildes, kurās man izdvās viņu notvert. Krists kā reiz vēl nav ieradies.
Man nav ne jausmas, ko mēs darījām, pirms mēs atklājām, cik forši ir spēlēt galda spēles. Laikam jau vienkārši ēdām. Tagad mēs varam ēst un spēlēt galda spēles! Viss jau kā nākas sākam ar Aliasu. Mēs ar Lindu pat izmantojām zināšanas par kvantitatīvajām metodēm, lai saprastos, un izdevās. Pupu spēle kā jau allaž, bet pats labumiņš bija pie Mēmā šova. Reizīti izspēlējām un, tad Laura tikai sarakstīja vārdus un pati aizbēga prom! Smīns viņas sejā promejot bija visnotaļ uzkrītošs. Lapiņu kaudzītē bija gan Jaunava Marija, gan varavīksne, gan ulmaņlaiku māja. Un ticiet vai nē, bet nepagāja ne 20 minūtes un mēs to ulmaņlaika māju atminējām! Kaut kā mums arī sanāca diezgan daudz vāļāties pa grīdu. Lūkojat paši.
Kā jau tas pienākas tiek celts arī tornis. Man par pārsteigumu es nebiju tā kura to apgāza! Un bija mums ļoti forši. Pie Edija mums vienmēr iet jestri un tradīcija noteikti tiks turpināta arī nākotnē.
Miu,
Kaivijs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru