otrdiena, 2011. gada 21. jūnijs

Riteņojiens

   Jau vairākas dienas spītīgi lija lietus, jaucot visus mūsu plānus. Un jau vairākas dienas mēs gatavojāmies doties riteņojienā uz Andrejsalu pēc kādas vīna pudeles, ko tukšot mūsu Engures vakaros.  Vakar bija pēdējā diena, kad mūsu plānu vēl varēja iespēt realizēt. Protams,nu protams,ka lija lietus. Bet brīžiem taču arī nelīst! Un ar šādu domu mēs izlēmām doties ceļā. Es devos uz pagrabu,lai notrauktu no sava divriteņa putekļu kārtiņu un piepumpētu riepas. 
Lietus nelija un es atļāvos justies priecīgi. ES zināju.Es jutu,ka man nevar tā veikties, tas gluži vienkārši nav dabiski. Un,jā, atkal lija.
   Visai lielā steigā stūmu divriteni cauri Vecrīgai, lai paspētu sarunātajā vietā un sarunātajā laikā pārmaiņas pēc ierasties bez kavēšanās. Paspēju. Bet man taču bija sarunāts tikties ar Kaiviju. Kāpēc gan es vispār steidzos?
    Nepagāja ne desmit minūtes un mēs jau mināmies uz Adrejsalu, kārtīgi izdrebinājāmies pa bruģi un spriedām par to,kāpēc gan manam divritenim amortizators ir tikai priekšā.
      Varētu teikt,ka mērķi sasniedzām bez starpgadījumiem. Atlika tikai kaut kur pieslēgt divriteņus. Pie soliņa neizdevās- viena ķēde negāja riņķī. Vienīgā vieta, kur tos izdevās savietot bija kāds visai šaubīgs metālisks veidojums, ko redzat bildē.  Tas gan bija visai viegli pārvietojams un, ja vien būtu atradies kāds gribētājs, viņš itin viegli būtu varējis aizstiep mūsu braucamos ar visu metāla verķi.
     Vīnu tur bija tik daudz, ka mēs nespējām vien izvēlēties. Viņam pašam par nelaimi, mums piedāvājās izpalīdzēt kāds pārdevējs. Tā mēs staigājām no plaukta pie plaukta, veicām apspriedes, smējāmies,klausījāmies viņa ieteikumos un vīrišķajos novērojumos un beigās paņēmām to, kuru viņš visai dedzīgi dēvēja par labu esam. 
   Tad nu sametām visu Kaivija groziņā un devāmies uz AB dambi lūkoties smilšu skulptūras.


Neparasti veiksmīga diena. Salijusi biju tikai es. Divreiz. Taču kopš mūsu kopīgā brauciena uzsākšanas, mums netika ne lāsīte lietus.


Nu, par smilšu aplūkošanu no tuvuma un tālienes es jums nestāstīšu. To jūs varat apskatīt paši. Tik paķeriet līdzi divus liekus latus!


Smukas debesis, Kaivijam ir fotoaparāts un mums,protams, vajag kādu ātro bildi. Arī bildes ar random svešinieku, kas ļoti priecīgs iekāpj kadrā un sastingst kā zaldāts ar muļķīgu plāceņa cienīgu seju.


Ceļa uz Autoostu atklājām arī vietas,kur nevajag braukt. Strupceļu, ja tā konkrētāk.
Bet nu biļetes mums jau ir makā, paunas vakardienas steigā ir juceklīgi, bet tomēr sapakotas un tūdaļ jau mēs dodamies uz Enguri. Sesija mums ir galā un nu ir mūsu laiks uzdzīvot.

Smī.
Laurijs

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru