Ceļojumiņš

   Vasara ir tāds brīnišķīgs laiks. Visi it kā sarosās un izbāž degunus no savām aliņām, lai apskatītos, kas ir noticis un mainījies. Vairs negribas deldēt dīvāna spilvenus, bet gan ieelpot gaisu, kas smaržo mazliet pēc tikko pļautas zāles un prieka. Lai arī Rīga ir skaista, it sevišķi vasarā, mums jau atkal tā vien nagi niezēja doties mazliet tālāk. 

   Pagājušogad bija pirmā reize, kad devāmies PirkstaBakstījiena mini-ceļojumā pa Latviju un izlēmām, ka vēlamies to darīt arī šogad. Tad  nu arī šoreiz devām karti Lindai rokā un bakstījiens tika izdarīts. Mūsu galamērķis izrādījās triju novadu -Brocēnu, Jaunpils un Dobeles-  krustojumā. Mūsu ceļojumu var iezīmēt šādos pieturpunktos:

Rīga --> Kliģi --> Jaunpils --> Remte --> Pilsblīdene --> Blīdene --> Zebrus ezers --> Pokaiņi --> Dobele --> Rīga 

   Šoreiz izlēmām ceļā doties vakarpusē un nakti pārlaist jau tuvumā mūsu apskates vietām. Jau krāmējot mašīnā mūsu guļamlietas un drēbes bija skaidrs, ka vieta pāri nepaliks. Mēģinot iestūķēt pārtiku bagāžniekā nācās secināt, ka nākamreiz ir jābrauc ar busiņu. Tādēļ vietu salonā ieņēma arī gurķu un tomātu maisi. 

   Mūsu izvēlētā pirmās nakts apmešanās vieta bija Kliģi - ārkārtīgi jauka vietiņa ezera krastā, kur var gan uzbūvēt telti, gan mitināties viesu namā. Teltsvietā ieradāmies pulksten vienpadsmitos vakarā un gandrīz vai no gultas izrāvām māju saimnieci. Noskaidrojusi, kas mēs te par personāžiem nakts tumsā grozāmies, viņa laipni mums ierādīja teltsvietu blakus ezeram ar visām ērtībām. Nemaz nerunājot par kaķi! Tik draudzīgu dzīvnieku savu mūžu nav gadījies redzēt. Kaķis pat pamanījās iesēsties auto un izstaigāt telti, tomēr manis piedāvāto gaļas gabaliņu gan neņēma pretī. Spītējot vēlajai vakara stundai un gaismojot ceļu ar headlightiem pagatavojām krietnas vakriņas un mēs ar Tomu pat izpeldējāmies ezerā. Ar ceļojuma sākumu bijām visai apmierināti un varējām doties pie miera.

   Slinkie rīti un garās brokastis. Vasarā jābūt tiem rītiem, kad modinātājs nezvana un pamosties var tad, kad gribās. Un skaidrs, ka guļot teltī par modinātāju tiek aizmirsts. Man pamosties vienmēr ir nedaudz grūti un apvienojot to ar savu apņemšanos doties peldēt cik bieži vien var, protams, bija jāveic rīta pelde. Tiesa gan ūdenī esošā čūska mani neiepriecināja, bet tā kā tas bija tikai zalktis, tad izlēmu doties vien. Linda gan nebija tik viegli pārliecināma un aizgāja pēc vēl vienas jakas pēc mana aicinājuma uz rīta peldi.

   Kā pirmais apskates punkts mūsu sarakstā bija Jaunpils ar tās baznīcu, dzirnavām un pili. Jaunpils ir pavisam simpātiska vieta. Baznīca bija diezgan veca un nedaudz šķība kā jau tādām baznīcām pienākas. Galu galā baznīca celta 16. gadsimtā. Dzirnavas bija ārkārtīgi interesantas un Toms ar Kristu ilgi sprieda, kā kas ir darbojies. Abiem par nožēlu dzirnavu durvis bija slēgtas un iekšā tikt nu nekādi nevarēja. Kaut arī Toms argumentēja, ka vislabākais veids būtu mēģināt rāpties pa jumtu, jo, ja nu gadās iekrist iekšā, mērķis taču esot sasniegts. Mums ar Lindu pilnīgi noteikti mīļākais apskates objekts bija šūpoles. Tiesa gan nelielā čīkstoņa un drebēšana atturēja mūs no mēģinājuma šūpoties rinķos. Krists arī ieteicās, ka grib nedaudz pašūpoties, bet, kad Linda viņu sašūpināja augstāk kā paredzēts, bija pavisam neapmierināts.

   Jaunpils pils ir visai ievērojams iestādījums. Tur ir viduslaiku restorāns, viesnīca un izstādes. Viesnīcu un restorānu mēs atlikām uz citu reizi, bet izstādes gan apskatījām un izmantojām visas iespējamās atrakcijas. Tai skaitā ielikt Tomu soda objektā un pašūpotie šūpolēs. No izstādes mēs ar Lindu izspriedām, ka būt par bruņinieku bija traki grūti. Visas tās bruņas un, ja tu nogāzies no sava zirga, tad vispār nav kustēšana.

   Braucot pa Latviju viens ir skaidrs - lauksaimniecība rit pilnā sparā. Kukurūza, dažādi graudaugi un citi augi ir gluži vai katrā ceļmalā. Man bija pilnīgi skaidrs, ka vismaz vienreiz dzīvē ir nepieciešams drusciņ paskraidīt pa labības lauku. Es biju labs skraidītājs un centos nekur nebrist tikai pa jau esošajām takām.

   Tālāk mūsu ceļš veda uz Remti, lai aplūkotu Remtes muižu. Līdzīgi kā ar labības laukiem arī muižas un pilis ir katrā sevi cienošā pilsētā. Remtes muižā ir iemitinājusies skola, tādēļ muižu apskatījām tikai no ārpuses. Skolas esamība nodrošina muižas apkārtnes sakopšanu. Tā pat ir nokrāsota. Pa pusei. Viena puse ir rozā un otra dzeltena. Mēs nolēmām, ka rozā muižai noteikti piestāv labāk. Muiža ir ārkārtīgi skaista.Var pilnīgi iedomāties kā muižkungs ar sievu ir sagaidījis balles viesu kāpņu augšgalā un noraudzījies uz kņadu kādu tie rada. Kā pieklājas, protams, izložņājām arī muižas dārzu un apskatījām moku kambari. Jap, bija vesels kambaris kur pērt kalpus. 

   Tālāk mūsu ceļš veda uz Pilsblīdeni, lai aplūkotu dzirnavas un muižu. Kā tas nākas kā ne, bet mūsu kompānijai ir īpaša patika pret pusabrukušām mājām. Tad nu padzirdot par Pilsblīdeni, mmēs nemaz nevarējām turp nebraukt. Dzirnavas šobrīd ir visai attāli atpazīstamas un pilnīgi noteikti nav drošas, lai mēģinātu uz tām uzkāpt. Kas drošvien ir iemesls kādēļ Toms par visām varītēm tieši to arī gribēja darīt. Tā nedariet. Arī muiža nav īpaši labākā stāvoklī, tādēļ tikai iebāzām tur degunus un vairāk apskatījām to no ārpuses. Sienas rotāja mūsdienu modernās mākslas paraugi ar grafisku tekstuālu vēstījumu, kura simbolisko nozīmi sociālajā telpā vajadzēja aplūkot un novērtēt. Lai nu kas, bet pūšamās krāsas flakoni ir atrodami pat visdziļākajā Latvijas nostūrī par to esmu pilnīgi pārliecināta.

   Pirms doties meklēt naksmītni mēs vēl iegriezāmies Blīdenes muižā. Arī šī muiža ir pārvērtusies par graustu ar mākslas paraugiem, bet vismaz izskatījās drošāka. Nost ar Twitter un Facebook veco māju sienas pašas par sevi ir viens liels sociālais portāls. 

   Pie ūdeņiem ir jaukāk gulēt, tā vienbalsīgi nolemjot, apmetāmies teltsvietā pie Zebrus ezera. Ar zebrām tur diemžēl maz sakara, bet ezers ir liels un kā cilvēki stāsta pilns ar zivīm. Pagatavojām tik gardas vakariņas, ka Toms atlikušo vakara daļu varēja tik vien kā stenēt un pūst. Šoreiz mums nebija mājdzīvnieka, bet Krists zina stāstīt, ka naktī kāds šņakarējās ap mūsu miskasti.

   Otrās dienas galvenais apskates objekts bija Pokaiņu mežs. Lai tur nokļūtu mani kolēģi izpētīja kartes un GPS dotos norādījumus, un mēs attapāmies uz kāda ļoti mežaina meža ceļa. Vienu brīdi jau likās, ka tur mēs arī paliksim, bet tā vietā lai raizētos mēs apstājāmies un paēdām avenes. Šogad ir visai ievērojama aveņu raža!

   Pokaiņi ir mistiska un nedaudz maģiska vieta. Mēs tad arī centāmies izstaigāt pēc iespējas vairāk taku, pagulēt uz visiem nepieciešamajiem akmeņiem, padzerties no avotiņa un visādi citādi uzsūkt labo enerģiju. Uzkāpām arī Baltajā kalnā, lai aplūkotu Pokaiņus vairāk no augšas. Īpasši jauki, ka Pokaiņos ir pieejami galdiņi un arī teltsvietas. Teltsvieta gan mums vairs nebija nepieciešama, bet galdiņa viesmīlību mēs izmantojām, lai papusdienotu.

   Kā pēdējās mēs apskatījām Dobeles Pilsdrupas un jāsaka ka tā ir bijusi visai iespaidīga celtne. Mūsu biedriem skumjas radīja aizliegums kaut kur kāpelēt, bet mēs izmantojām vismaz iespēju uzkāpt pa izcili šaurām un stāvām trepītēm atjaunotajā tornī. Labā ziņa ir tā, ka šeit mītošie bruņinieki bija lielāki par tiem, kas dzīvoja Jaunpils pilī un es vismaz neatdauzīju galvu. Skats ir visnotaļ iespaidīgs. Tiesa Linda atteicās kaut kur kāpt un bija gana šausmināta jau raugoties no lejas kā mēs figurējam pa šo metāla konstrukciju. Pašas pilsdrupas ir visnotaļ lielas un var redzēt, ka pils ir bijusi nozīmīga tā laika būve.

   Ar to arī mūsu ceļojumiņš noslēdzās un tālāk jau mūsu ceļš veda uz Rīgu. Tās bija brīnišķīgas dienas, kurās mēs daudz apskatījām un krietni atpūtāmies. Uzvelc savus labākos ejamos zābakus, sastādi Impro cienīgu apskates objektu sarakstu un dodies izpētīt kādus brīnumus tā mūsu zemīte slēpj! Laba kompānija ir obligāta.

Mjau,

Kaivijs