Itin bieži mums ir tādi mierīgie un omulīgie pasēdēšanas vakari, kuri nu jau kļuvuši par tādu kā tradīciju. Par labu tradīciju, jo tradīcijas, kurās figurē ēdiens, ja vien tas ir garšīgs, mūsuprāt, sliktas nemaz nemēdz būt. Tieši tādēļ, katru reizi pirms šiem vakariem mēs sēžam iebāzušas degunus virtuālajās un arī parastajās,taustāmajās pavārgrāmatās un meklējam,ko garšīgu varētu pagatavot.
Šis būs ieskats mūsu svaigākajā cepumu cepšanas vakarā. Ar Kaiviju sarunājām,ka es ieradīšos septiņos vakarā. Kā jau tas mums raksturīgi, es ierados ap pusē astoņiem. Linda gan šoreiz bija ļoti punktuāla- norādīja,ka ieradīsies pēc pulksten deviņiem un patiešām tieši tad arī ieradās. Gaidot Lindu,mēs ar Kaiviju sēdējām saritinājušās viņas segu pārbagātajā gultā un pļāpājam. Kaiva slinki un nedaudz apātiski turpināja šūdināt iesākto šlipšu banti. Te neliels apskates materiāls- viena no Kaivas pērlīšu kastēm:
Mums patīk bezzibspuldžu bildes,taču mans fotoaparāts atteicās uzņemt neizplūdušu bildi, bez pienācīga apgaismojuma. Šeit cerīgs skats uz augšu, gaismas meklējumi un Kaivas alkoholiskādzērājlampa. Apmēram ap šo laiku,kad atkal tiek apspriesta Kaivas glāžu lampa un istabas apgaismojuma iespējas kā tādas, ierodas Linda. Lindas atnākšanas bildes mums diemžēl nav, tādēļ atliek izlīdzēties ar lampas bildi.
Linda jau mūs pazīst kā raibus suņus, tādēļ bija parūpējusies par ēdienu,ko ēst,kamēr gatavojam cepumus. Viņa atstiepa picu. Ar nelieliem mūsu uzlabojumiem,maniem un Lindas komentāriem,Kaivijs, pielietojot dažus maģiskos trikus(uzskates materiālā vērojams viņas rituāls), padarīja picu visai apetītelīgu un stūma krāsnī.
Pēc picas uzlabošanas procedūras ķērāmies pie vakara uzdevuma-mandeļu cepumi, kuri receptē šķita ļoti valdzinoši.
Bildē Linda atkal ir ieņēmusi savu mīksto krēslu un vēro,kā Kaivijs maļ mandeles vecajās padomju laiku elektriskajās dzirnaviņās,kuru troksnis man ne vienu vien reizi lika šausmās sarauties.
Mīklas tapināšana virzījās uz priekšu lieliem soļiem(mīklas vairākkārtēja nogaršošana neizpalika) un pica bija gatava tieši laikā. Ir visai patīkami ēst un gatavot ēst.
Te es mīklu jau laimīgi esmu nodevusi Kaivijam,kas turpina iesākto procedūru. Kaivija pirmsbildes vārdi skan šādi: „Ei,nobildē,kā es mīcu tēju!”
Cepumi jau ir ielikti krāsnī un pēc to ķēpīgās izvietošanas uz plātnes, tiem tika piešķirts nosaukums „Mazie mandeļu kverplīši”.Pamazām virtuvi piepildīja smarža un siltums. Kaivijs un Linda apgalvoja,ka cepumi sākuši smaržot. Es domīgi saraucu pieri un paziņoju,ka smaržo jau nu gan pēc tostermaizītēm. Tad Kaiva man ieteica paskatīties pa labi. Jā- knapi 20 cm attālumā no manas sejas stāv tosteris.Šeit manas emocijas ar to sastopoties.
Pica ir apēsta, Kaivas un mana seja nosmērēta ar mīklu,cepumi ir krāsnī un Linda jau atkal ķeras pie iemīļotās nodarbes- nagu lakošana. Vēlāk viņa visai lepni izvilka vēl kādu pudelīti un paziņoja,ka viņai esot ekstra suška un it kā pat darbojoties.
Kas lēni nāk tas labi nāk un nu jau arī "Mazie mandeļu kverplīši" bija gatavi. Kaivijs tos apbēra ar sasmalcinātām mandelēm un pūdercukuru. Pēc nogaršošanas Linda paziņoja,ka garšo pēc parastiem cepumiem. Tā nu mēs ar saviem pavisam, pavisam parastajiem cepumiem sacienājām visus mājiniekus,kas bija gatavi tos ēst, un ēdām arī pašas.Bildē diezgan siekalaina Laura, cepumu gaidās.
Tāds nu īsumā mūsu vakars.
Smī.
Laurijs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru