Vasaras rotas

   Vasara ir klāt, un tādēļ vajag ko interesantu likt galvā. Zemeņu rota tapa par godu De'Žavu fotosesijai, kuru var aplūkot šeit.

Mjurr,

Kaivijs

Prieciņš

   Sesija ir garām un vasara var sākties! Prieciņš!

Priecīgi cilvēki.

Top Jāņu pīrāgi.

Saulriets. 

Esmu īsts dārzkopis un man ir viens tomāts.

Miu,

Kaivijs

Jāņi

   Ne jau bieži izdodas sadzenāt kopā visu draugu bariņu. Katram ir savs ikdienas miljons padarāms, un visiem kopā satikties un priecāties par dzīvi nesanāk. Tādēļ ir ļoti, ļoti jauki, ka pastāv visādi svētki, jo tajos tad nu katrs noliek maliņā ikdienas lietas un vienkārši ir kopā ar draugiem. 

   Jāņi noteikti ir vieni no šiem svētkiem un nu jau par tradīciju ir kļuvis satikties Engurē. Šoreiz kā par brīnumu esam visi, kas nu mēs varētu būt, un tas pilnīgi noteikti nodrošina diezgan konstantu kņadu, kāda drauga ķircināšanu vai vienkārši dumjas sejas. Mēs kā jau mēs kārtīgi pievērsāmies pārtikas jautājumam. Tādēļ satraukumam nav pamata, jo sarkanā roka pieder Kristam, kurš tikai mēģināja mūs nosmērēt ar gaļas marinādi nevis nožmiegt.

 

 

    Es izlēmu, ka nav ko lietas atlikt un apvienošu patīkamo ar lietderīgo, tas ir, sabildēšu Lauriju. Viņa gan neizrādīja tikpat lielu sajūsmu, kad es paziņoju, ka plānoju pielīmēt viņas uzacis pie sejas un noklāt visu ar spīdumiem. Tomēr Laurijs bija īsts vīrs (vairāk jau kā tāds, kas ir drag queen, jo parasti vīri laikam nestaigā ar spīdumainu seju) un padevās manām idejām. Jāazīst, ka pēc šī pasākuma ne tikai Laurijs bija ar spīdumiem turpmākās dienas, bet arī visi pārējie.

    Jāņi ir un paliek Jāņi, tādēļ vainags ir absolūta nepieciešamība. Kad nu mēs visi devāmie Jāņu zāļu meklējumos, tad izklīdām pa ceļu kā tāda skolēnu grupa. Es noteikti gribētu vērst uzmanību uz Bromance, kas mums te ir izveidojusies. Visnotaļ piemīlīgi!

    Kad Jāņu zāles ir savāktas, tad var ķertie pie vainagu pīšanas. Protams, viss tiek darīts ar rūpību, bet tā kā puiši vainagus nepina, tad viņi rūpējās par meitenēm. Tas būtu, Linda bija neapmierināta, ka viņas pleds krīt no pleciem nost, un tādēļ Rihards un Kārlis nolēma viņai izlīdzēt un, izmantojot vainagu pīšanas tehniku, piesiet pledu ar diegu pie Lindas. Tas, kādēļ pie Lindas tika piesiets ne tikai pleds, bet arī Anna, gan man ir aizvien viegli neskaidrs.

   Tas drošvien ir pamanāms, ka mums patīk ēst. Šeit tikai vēl viens uzskates materiāls. Mēs izlēmām, ka Māršmalovu ēšanas bildes jau būtu par traku lielākajai daļai apzinīgu cilvēku.

    Gāja mums forši un pat ļoti. Smējāmies tā, ka Ance atkal kaut kādu iemeslu dēļ nogāzās gar zemi, bet tas tā ir paredzēts. Un vispār sasmēlāmies iedvesmu un prieku turpmākajai vasarai. Ceru, ka arī tavi Jāņi bija tik pat pozitīvi!

Miu,

Kaivijs

Svētku Ance

   Parasti savu domu risinu ap bildēm, kuras ar Kaiviju jau iepriekš saliekam šeit, lai būtu skaidrs,ko stāstīt un ko ne. Un tomēr.Šoreiz es jūtu vajadzību jums izstāstīt, kā mūsu kompānija pie tādas Ances tikusi un kas tā Ance tāda vispār ir. Es izlaidīšu lielu daļu atmiņu ainu, jo tas patērētu pārāk daudz laika gan man, gan jums.

   Īsumiņā jāsaka tā. Jā, man nav māsas, bet toties man ir Ance. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka viņa to manā dzīvē aizstājusi un visiem simts. Ancei bija knapi pieci gadi, kad mans nicinājums pret mazo gaišmataino meitēnu sāka pāraugt draudzībā, kura stiprinājusies gadu gadiem, līdz pat šodienai. Tad nu par mūsu kompāniju. Mana kompānija jau daudzus gadus ir nemainīga - Rihards jau pirms laba laika ar mums sācis runāt, un nu pat šķiet, ka visai labprātīgi to dara un jāsaka, ka arī Krists nu ir ar visām četrām iefiltrēts mūsu draugu "pamatsastāvā". Mēs jau vienmēr stiepjam līdzi savus tuvākos, ne tā? Tā arī kompānijā pamazām, bet visai neatlaidīgi sāka parādīties Ances seja. Un te nu mēs attopamies sešu cilvēku sastāvā.

   Un nu par Dzimšandienu, pirms Dzimšandienas drudzi, kas varbūt nenomāca Anci, bet mums gan lika pakustināt domu rievas un somu somām.

   Četru cilvēku sastāvā mēs sapulcējāmies (atļaušos lietot saīsinājumus) pie GC, lai dotos dāvanu meklējumos. Rihards atkal sevī sajūt mākslinieku, šoreiz gan ne frizieri, bet stilistu, un no Kaivas jostas tiek veidotas bantes un kliņģeri. Viss beidzas ar to,ka Kaiva tiek piesaitēta pie staba. Redzat zilo somu? Jā. To es iepriekšējā dienā biju noskatījusi un pirms tikšanās iegādāju arī sev.

   Kaivu piesienam, Kaivu atsienam. Linda ziņkārīgi iebāž manā pirkumu maisiņā degunu, izvelk somu, tiek izteikta atzinība abām par somas izvēli un spīdošām acīm paziņots, ka Lindai arī tādu vajag. Vajag un cauri. Lūk rezultāts. Soma. Soma. Soma. To vajag bildēs, Rihards tiek apkarināts ar bildē nederīgām mantām un deleģēts par fotogrāfu. Ir arī bildes, kurās Rihards bildē, kā tūristi bildē viņu, bildējot mūs. Jāsaka, ka mūsu šķērsieliņas izdarības izpelnījās daudzu tūristu sajūsmu un acīm tika sava tiesa svešu zibspuldžu.

   Šis mūsu Rihards pēc mana lūguma, lai uztaisa "parastu seju". Dāvanas sapirktas pilna soma, satraukums mitējies, un mēs varam doties noskaņoties  tās dienas rītdienai.

   Un nu mēs jau esam trīspadsmitajā augustā. Ance ar mani pie sāna kādu pusi stundas pati no savām Dzimšandienas svinībām nokavēja. Taču tie esam mēs un tas nav nekas neparasts.

   Kā jau bieži tas notiek, sākas sānos bikstīšana un nepacietīgi "nu, nu, runā tu!". Es iesāku mūsu sveicienu tikpat nejēdzīgi, kā vairumā gadījumu, un manas ievadrunas vārdu izskaņā apsveikumu teikt tiek izvirzīts Krists.

   Ance ir apsveikta, pirmā smiešanās, klupšana un kāpelēšana pār soliņiem pie gaviļnieces ir aiz muguras, un ir laiks pasniegt īpašo "Valda dāvanu". Te atkāpītei, bet, atkal neizplūstot skaidrojošās detaļās, jādara jums zināms, ka ar Anci mums tāds vecs joks. Esmu viņas telefonā kā Valdis Zatlers jau, šķiet, piekto gadu un tā tieku uzrunāta arī dabā. Kā nu sagadījies, kā ne - Valdis Zatlers (manā personā) ir iestājies Zatlera Reformu partijā pie lielā, īstā Zatler' Valda. Un tad nu laiks Valdim pasniegt dāvanu no Valda.

   Ieslēdzu nopietnu seju blakus jūsmīgai Ancei. Kurš mani pazīst, zina - nopietna seja man uz ilgu laiku neturas, īpaši jau tad, kad tā jātēlo.

   Un te, no kurpju, virtuļu un konfekšu kastēm mums pretim raugās Dzimšandienas cienasts.

   Pāris plastmasīgu tostu ar imitētiem "strinkš,strinkš", kā jau esam paraduši darīt un tad jau aiziet ēšana. Redzat maizītes? Ance sacīja, ka, tās gatavojot ir eksperimentējusi, veicinot dažādību. Viņas uzdrošināšanās tika gavilēm atzīmēta kā patiešām kas spēcīgs - maizītes ar tomātiem un maizītes bez tomātiem - tur jābūt drosmei tā variēt!

   Ēdājiem ēdājbildes. Kaiva, bildi aplūkodama, izteicās, ka visai labi esam iejutušies tēlā. Man nācās norādīt uz to, ka būt sev jau nav nemaz tik grūti. Tēlots te tiek maz, jo ēst mums patīk un to mēs neslēpjam.

   Gadi varbūt arī iet. Tomēr mēs jau arvien esam tie paši. Varbūt gudrāki, varbūt ne, bet pavisam noteikti - tik pat neveikli kā allaž. Un tomāts manā klēpī.

   Vēl kaudze dumju bilžu, no smiekliem sāpoši vēderi, krītošs ēdiens, sulā slīkstošas lapsenes, skraidīšana pa estrādes soliņiem, šahistu dziesmas un citādi sīkumi, un tad jau tumsiņa. Tumsiņā dodamies cauru Vecrīgas ļaužu piepildītajām ielām, kurās dzīvība sestdienas vakarā daudz lielāka kā dienās. Mūsu galamērķis ir Krastmala. Tur mēs nekaunīgi savācam visu tās apmeklētāju uzmanību sev un stutējam augšā lukturīti, ko laist gaisā, kā jau nu tas mums par paradumu kļuvis katros svētkos. Šoreiz viss bez starpgadījumiem, vēja tikpat kā nav, bezmākoņu debesis vēlīgi saņem mūsu laternu un visu skatieni arvien pavada lukturīti,kas pamazām nozūd naktī.

 

 Nedaudz priecīga klusuma, pirms visi attopas no pārdomām un jāsteidz vēl uztaisīt pēdējās bildes.

 

   Mums piemīt tendence taisīt ļoti glupas un ar saturisko vērtību ne visai piepildītas bildes, taču reizēm vajag arī to un šoreiz mums to prieku sagādā Rihards un Kaivijs ar Sergeju uz galvas (bante). Kāpēc Sergejs ir tieši Sergejs, es nezinu. Es neatceros.

   Vakars jau vēls un jāķer pēdējais transports mājup. Vēl tikai ceļš caur tunelim, kuru pavada izbrīna saucieni par to, ka tas pat tiekot apgaismots.

   Balle apmēram galā, Ance priecīga, draugi priecīgi un mēs sākam gaidīt nākamos svētkus, balles un paballītes.

Smī.

Laurijs

Džezs

   Sākšu ar vārdiem, kurus atceros no kādas filmas, pat visai iespējams, ka tie bija Simpsoni: "Džezs ir resno cilvēku mūzika". Diena tieši laikā, lai sajustos resnas.

   Bija lietaina nedēļa un tātad arī nedaudz lietaina ceturtdiena. Es varēju iet, kur vien iedomājos - lija. Pie Kaivas nelija. Jau nedēļas sākumā bijām nolēmušas apmeklēt džeza koncertu Mazās ģildes dārziņā. Ja nu kādu māc interese-nākamie koncerti 18. un 25. augustā. Protams, man izkāpjot no tramvaja, lai  visai ātri izpildītu pārģērbšanās rituālu un naski dotos uz koncertu, sāk līt. Pēc apspriedes ar Kaiviju un bažīgiem skatiem debesīs mēs nolemjam riskēt un braucam uz Vecrīgu. Lietussargs? Nē, to paņemt mums prātā neienāk.

   Pa ceļam, gluži kā iesildošā grupa, mūsu skatam paveras un ausij diezgan tīkamu gabalu spēlē šīs "Omītes" ar patiesu vīrieti sevī. Taču līdz koncertam vairs tikai... Ak,nē. Koncerts jau ir sācies - mēs kā parasti kavējam.

   Dažas snaikstīšanās bildes aiz priekšā sēdošajiem ļaužiem un šis ir viss, kas iznācis no mūsu centieniem nobildēt māksliniekus. Bet tad mēs izlemjam, ka galvenais šeit nav bildes kvalitatīvs saturs, bet gan ideja pati par sevi. Mūzika lieliska. Nākamais Kaivas secinājums - džezu klausās veci cilvēki. Nē, nē - bija jau arī citi - bērni, kas karājās žogā, visādvecuma tūristi, un daži mūsu paaudzes ļaudis.

   Koncerts galā. Dodamies izstaigāt Vecrīgu un tuvākos veikalus. Diena jau sapinusies ar vakaru un laikam jau jāsāk mērot ceļu mājup, kad pēkšņi Kaiva nozūd, kamēr es aizdomājusies slinki soļoju tālāk pat nemanīdama viņas prombūtni. Un, lūk, ko viņa ieraudzījusi! Varavīksnes rozes! Kaiva nospriež, ja kāds vēlas tai dāvināt rozes, turpmāk lai dāvina tikai šādas. Pēc mana izbrīna un jautājuma, vai tad viņai tādas patiešām patīk, viņa atbild:"Nē, bet tomēr - tās ir visjautrākās rozes, kādas jebkad esmu redzējusi!"

   Nē. Mēs tomēr vēl nevaram iet mājas. Drīzāk gan nevēlamies. Un tiek izlemts "iet apkārt". Kur apkārt - nav zināms. Ejam apkārt, Kaivijam jauna soma, man - vienkārši soma un ir jātaisa bildes. Esmu izlēmusi šeit neminēt manas māmuļas izteikumus par mūsu somu krāsām. Vienu tā raksturoja tik medicīniskā valodā un salīdzinājums bija tik ļoti apstulbinošs, ka man, kā parastajam mirstīgajam, tas nekad nevienā smadzeņu šūnā nebūtu ienācis prātā.

Un tā,lūk,mūsu ceturtdiena īsumiņā.

Smī.
Laurijs

Positivus 2011

   Jau pirmajā gadā, kad mums bija tā laime baudīt Positivus festivāla gaisotni, mēs nolēmām, ka šī būs mūsu tradīcija, kamēr vien būs tāds Positivus festivāls un kamēr vien būsim mēs. Nu atkal pienāca ilgi gaidītā diena un mēs,aizkrāvuši Krista automašīnas bagāžnieku līdz pat stiklam, devāmies uz Salacgrīvu.

Es šeit neizplūdīšu jūsmīgās runās,aprakstot koncertus,nē. Tie,kas bija klāt,paši zina un tie,kas nebija- ir pulks cilvēku, kas to pārzina un daudz labāk par mani. Tādēļ,ja meklējat kādu koncerta rezumē,jau iepriekš saku- te tās nav. Te ir gluži vienkārši mūsu dzīve Positivusā no visām pusēm.

   Telts celšanas bildes man nav, bet jāsaka,ka,ņemot vērā tās izmērus un apmērus,mēs to uzcēlām visai ātri. Tad nu telts uzcelta, un mēs dodamies apgaitā pa teritoriju. Sirdī priecīgi apsargi,kas visā centībā savilkuši nopietnas sejas, izšņakarēja mūsu somiņas,izraustīja aiz sprādzītēm un iebīdīja festivālejā. Kaiva kā pirmā mūs sagaidīja,skaļi bļaudama: "Apsveicu ar iekļūšanu Positivus festivālā!"

   Vienmēr visai lielā cieņā ir bijuši šūpuļtīkli, kuros visi metas ar sajūsmas spiedzieniem, klusu smaidu vai bezspēkā tajos apmierināti ieveļas,kad atbrīvojusies kāda vietiņa. Un tad ir arī tādi,kas aizguļas garām. Piemēram,mūsu Rihards.

   Kaiva bija ar mieru visu savu naudu iztērēt cukurvatē. Šī bilde Kaivijam bija nepieciešama, jo tas tak mūsu bloga garā. Tad nu lūdzu.

   Mums bija telts/garāža/futbollaukums/citi nosaukumi, kurā gulējām visi kopā. Kas pirmie aizmieg, dabū bildes ar saburzītu agrā rīta Rihardu. Jums taču arī patīk bildēt gulošos un pēc tam gardu muti viņus apsmiet? Mums patīk. Mums gan nepatīk kļūt par upuriem,bet saka jau, ka dots devējam atdodas.

    Mēs reiz ļoti uzjautrinājāmies par Kasparu,kurš gulēja,kā oskars teica "mafijozņikā". Un tad pēkšņi mani uzmodina Rihards,kas svētlaimē mirdzošām acīm taisa bildes ar aizmigušu cilvēku koloniju. Krists guļ rociņas sakrustojis "mafijozņikā", tas tiek parādīts man, un man ātri vien amats rokā. Jā,es aizmirsu pidžammu un gulēju visādos kreklos.

 

   Daudzas teltis. Visādas teltis. Bet nu neviena nebija tāda,kā mūsējā. Domājams,ne viens vien pēc tās orientējās. Un tajā skaitā arī mēs.Tur tālumā,tas zaļi lillā spicais, augstais jumts.
   Tad te pie reizītes par mūsu peldēt gājienu. Kā redzams,debesis nav tās gaišākās un laiks nebūt nav tas siltākais. Bet pulksten astoņos mēs pamostamies ar visai spēcīgu ideju par peldi,jo teltī ir visai karsti un laikam tak spīd saule. Atlika vien izlīst no telts peldkostīmā, kad saule pazuda aiz mākoņiem, it kā nemaz nebūt ārā rādījusies. Ceļš līdz ūdenim ir pietiekami garš,lai nedaudz nosaltu. To mēs izdarījām. Linda jau sākumā atteicās peldēt. Tad nu mēs ar Kristu viens otram nosolījāmies, ka mēs gan iesim, lai cik tas ūdens arī auksts vai karsts nebūtu. Es devos ūdenī savā tradicionālajā salstošā,taču apņēmīgā cilvēka gaitā, Kaivijs kareivīgi iestinga vienā pozā un lēni slīdēja ūdenī, diezgan aktīvi mainot sejas izteiksmes. Krists plivināja rokas, kā govs asti pļavā, atgaiņājot dundurus, un skaļi un nešpetni šķendējās. Taču, gods godam, mēs visi trīs nopeldējāmies, saķērām svaigumiņu, kamēr Apu/Kārlis maliņā visai apmierināts mūs filmēja un ķiķināja.

   Bija ierastā mattaisīšana, šogad man palīdzēja Rihards, saēdies talantu un zināšanas, ko nu lika lietā ar pārspīlēti nopietnu seju un visi izturētu kustību manieri.

   Kafijas pauze mūsu mājoklī un te mūsu,kā Kaivijs to atļāvās nosaukt, komēdijseriāls ar pārtiku un dialogu,kas sastāv no īsām, viegli ķircinošām replikām vai visai zīmīgām grimasēm. Vēl es no Kārļa jaunvārdu darinātavas ieguvu sev nosaukumu "Monomuļķis", ko godam nopelnīju durakā,zaudējot 1 reizīti.

   Lielajos un palielajos koncertos apakšā darījās tāda "mērcīte",kā Kārlis izteicās, ka mēs nolēmām to visu noskatīties no kalniņa, kur var pārredzēt gan skatuvi, gan pūli. Kad lietus nelija, lietusmētelīši visai labi pildīja padirseņa funkciju. Kad lija,mēs ar Kaiviju vilkām vienu mēteli uz divām.Vieta bija arī trešajam,nebija tikai gribētāju. Nu man bija kaut kāds sumo mētelis.

 

   Vienmēr vajag kaut ko negaidītu. Bieži notiek kas negaidīts. Mati uzrāpās pašā skatuves augšā un spēlēja lielisku mūziku. Visi koncerti, kurus dzirdējām,bija klausīšanās vērti un šogad es arvien jūtos gandarīta,ka man laimējies baudīt festivāla gaisotni.

 

   Bildes atkal ir likusi Kaiva un mans stāsts par festivālu pēkšņi neapzināti apraujas,ieraugot bildi,kur mēs ēdām saldējumu,kas patrāpījies zem logu tīrāmā šķīduma. Nu, vismaz Krista saldējums. Vispārēja idiotu bilžu sērija ar saldējumiem un oglītes meklēšana. Ne tās, kas dzerama.

   Mēs dodamies uz Lindas laukiem zaļumos pie omes, pie gaļas un, paši to nemaz nezinot, pie diviem jaukiem kucēniem.

 

    Te pilnīgs smī smī, un mēs suņus esam nobučojuši un nobužinājuši, un izvazājuši pa klēpjiem līdz nemaņai. Es pat atļāvos tiem nedaudz padziedāt visai šķību, tikko sacerētu dziesmu. Suņi jau tādi paši kā bērni. Skrien, plosās, ārdās, noved citus līdz baltkvēlei, atkal skrien un tad pēkšņi nogāžas un guļ.

   Tad mums,protams,lēnā garā vajag atiet no Positivusa ritmiņa, un mums ir čill vakars ar suņiem,omi un ūdenspīpi. Linda nonāk pie atziņas, ka viņai patīk lauki, taču pati tur dzīvot negrib, ka traks. Arguments skan šādi- Ja tu dzīvo laukos,tad tev ar laiku parādās govis. Bet man ir bail no tiem radījumiem!

   Es ātri mācos un šoreiz gribēju izmantot Pūguļa tehniku. Pieglaudu Kaivu kā īsts draugs, taču viņa paskatījās uz mani no augšas, paziņoja,ka es esmu par īsu, lai viņa justu manu mīlestību, iekāra kaklā suni un aizgāja pastaigāties. Un es ar savu īso mīlestību paliku bez suņa un bez Kaivas.

   Par to,kā Krists sasmēla un un pēc tam izgāza kādus 50 litrus ūdens,jūs jautājat viņam pašam,bet jāsaka,ka jautrība un smiekli tur gāja uz pilnu klapi.

   Te man atkal jāsaka-mums patīk ēst. Un kā gan lai negatavo ko garšīgu,atrodoties laukos, kur visi produkti ir svaigi un dabīgi. Domāts-darīts, un mēs ar omas palīdzību cepam biskvītu. Visi patīkamā satraukumā rosās ap tortes tapināšanas vietu un puiši tiek nosūtīti ogu meklējumos.

   Kūku rotājām ar ogu želeju,putu krējumu, odziņām, rīvētu piena un balto šokolādi. Ogas mums tika iedalītas "savējos", "albīnos" un "svešajos". Te gan es neiegrimšu paskaidrojumos. Ir jau arī visai grūti izstāstīt ko tādu,kas radies bez jēgas un tādu arī nesatur.

   Kūku atdzesējam un uzreiz ķeramies klāt. Bīstami un neapdomīgi, taču nazis un kūkas griešana tiek uzticēta man. Nu es godam varu teikt- esmu griešanas meistars-kūka arī sagriezta turpināja izskatīties pēc kūkas un nekādi postījumi netika nodarīti.

   Tie nav lauki,ja nav laiskas gulēšanas, un tā nav laiska gulēšana laukos,ja kāds pēkšņi neizlemj uzgāzties virsū savam draugam.

   Te bagāžnieka,ko sākumā pieminēju, vizualizēšana jūsu ieskatiņam. Kāds pamanījies līdzi iemest arī suni. Mantas sakravātas un saspiestas automašīnā,atvadāmies no omes un dodamies uz Rīgu. Ceļā mūs pavada Kaivas pīkstoši rūknējumi,kas skan kā protests pret došanos Rīgas virzienā.

   "Kad es izkāpšu ārā, tas taču nozīmēs, ka tas ir galā. Ka festivāls ir beidzies! Ak,es to negribu,nekāpsim ārā? Gaidīsim nākamo gadu?" lūdzās Kaiva un jau pēc 5 minūtēm sēdēja uz ielas ar savām mantām. Mēs devāmies tālāk. Pamazām katrs izbira no auto savā vietiņā un arī es nu noliku atslēgas uz plauktiņa savās mājās,nopūtos un devos izkrāmēt mantas. Festivāls beidzies. 

   Gaidām nākamo gadu ar visai lielu nepacietību un nemieru sirdīs.

Smī.

Laurijs