Citroniņš

   Man arī beidzot ir sanācis laiks apciemot Kaiviju, un kā jau tas notiek parasti, mēs izlēmam pagatavot kaut ko garšīgu. Tā nu mēs atradām recepti un devāmies uz Kaivas piemājas veikalu pēc nepieciešamajām sastāvdaļām. Kā jau vienmēr tas notiek, mēs nopirkām ne tikai to, kas nepieciešams mūsu cepumam, bet arī to, ko mēs ēdīsim, kāmēr gatavosim.

   Tā nu es ķēros pie uzkodas gatavošanas, kamēr (atvainojos, ja šajā vārdā pareizrakstības kļūda, bet es tiešām jutos ļoti apmulsusi, rakstot šo vārdu) Kaiva gatavoja mīklu. Tā kā Kaivai mājās viss ir paredzēts gariem cilvēkiem, tad man nācās izmantot palīglīdzekļus, lai varētu aizsniegt garšvielas, kas, protams, atradās augstākajos plauktos. Kad uzkoda bija pagatavota, es varēju ķerties pie citronu sulas spiešanas, jo mums bija nepieciešama vesela krūzīte ar citronu sulu.

 

   Tā kā mēs bijām nopirkušas nedaudz vairāk kā 1 kilogramu citronu, tad darbs bija visai laikietilpīgs, bet es to paveicu. Šeit gan jāmin kāds fakts, kuru Kaiva kaut kur bija izlasījusi, proti, ka garenie citroni esot sulīgāki, bet es novēroju, ka tā gluži nav un, manuprāt, apaļākie citroni ir sulīgāki. Tādēļ, ja jūs kaut kur izlasat, ka garenie citroni ir sulīgāki, neticiet tam.

   Kamēr (es joprojām neesmu pārliecināta par šī vārda pareizrakstību), es spiedu sulu, Kaiva jau bija pabeigusi mīklu un sāka tās ieklāšanu cepamajā formā. Kā redzat citroni tika ļoti izmocīti sulas spiešanas procesa laikā.

   Kad visi sagatavošanas darbi bija pabeigti un kūka bija ielikta cepties, mēs varējām nodoties nopietnajām un muļķīgajām sarunām. Sarunu laikā mēs ik pa laikam ieskatījāmies krāsnī un pulkstenī, lai būtu pārliecinātas, ka nepiededzināsim, kā man tas nereti izdodas, un ka kūka jeb mūsu cepums būs tieši tāds, kā receptē paredzēts.

   Kad receptē norādīto laiku cepums bija pabijis krāsnī un Kaiva bija pārbaudījusi tā stingrību un to vai tas neļum, mēs sākām gaidīt, kad cepums atdzisīs un mēs varēsim to nobaudīt. Kā jau var redzēt, gaidot mums kļuva garlaicīgi un tapa visdažādākās bildes. Kaiva arī paspēja sagarlaikoties tādēļ viņa izdomāja, ka taisīs man copes, kuras pēc tam arī jauks ārā. :D Tā nu, gaidot, uz manas galvas divas reizes tapa cope, kura tika arī pēc tam izjaukta. 

   Uz cepuma nogaršošanas brīdi bija ieradies arī Krists, un kad viņš Kaivai prasīja kas tas ir, Kaiva atbildēja, ka citroniņš. Tā nu mūsu cepums arī nomainīja nosaukumu no "Tas, kas mums tur sanāks" uz "Citroniņš". Labi vien ir, ka lai arī cepums bija ļoti gards, to nevarēja daudz apēst, jo tas bija ļoti citronīgs. Tā nu mēs beidzot atradām našķi, kas mūsu sabiedrībā noturētos nedaudz ilgāk neapēsts, jo , kā zināms, mums ļoti patīk ēst, un viss gardais ļoti veikli tiek apēsts :D

Bumči :)
Jauku mācīšanos tiem, kam drīz sāksies skola :)
Linda :)

Lindu diena

   Augustā mēs svinam! Tikko svinējām Ances dzimumdienu un tūlīt svinēsim Riharda pilgadību, bet tagad ir laiks Lindas vārdiņsvētkiem. Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā mēs saņēmām sms ar gluži oficiālu uzaicinājumu uz svētku pusdienām. Skaidrs - ēst būs, tad var iet.

   Sarunājām ar Lauriju, ka nu šoreiz, taču nekavēsim. Ja jau pusdienas, tad jāierodas laikā! Nodomi labi, izpildījums ne tik spīdošs. Mēs abas par pārsteigumu tik tiešām ieradāmies laikā, bet mūsu centienus iztrekāja Ance kura drusku iekavēja. Nu neko, mēs jau nu garlaicībā nenīksim tādēļ pievērsāmies jaunākajam modes kliedzienam - bomzingam jeb hoboingam. Kā jau tas ir zināms gan plankings, gan ovlings ir galīgi novecojis un nestilīgs, bet bomzings ir jaunums, kas pārņem pasauli! Nu vismaz sāk. Bomzings aizsākās ši gada Jāņos ar Lauru kā pirmo bomzingotāju.

   Tā kā Vecrīga ir vieta ar daudziem cilvēkiem mēs sabijāmies, ka kāds manu vietu varētu aizņemt, tādēļ Laura man to rezervēja. Nekādas raizes - vieta palika brīva, un es varēju atsēdēties cik tik tīk. Iesaku, savu rezervēšanas zīmi vari pasūtīt pie Laurija.

   Jā, mums patīk muļķoties.

 

   Tam-pa-ram! Un mēs esam nonākušas pie Lindas. Dāvaniņa ir nodota jubilāram un viegli muļķīga bilde top. Nepaiet ne sekundes, kad mēs jau pie galda esam piesēduši un ēdam pilnu muti. Tās nebūtu mēs, ja jau pašās pirmajās minūtēs kaut kas netiktu izliets, apgāsts vai nomests. Es sāku aplaistīdama galdu, tad Laurijs pacentās nosviest zemē tomātu un Lindas pirmais mēģinājums padzerties beidzās ar slapjām biksēm. Linda vienubrīdi jau sabijās, ka apēdīsim visu, un daļiņu kūkas noslēpa, lai var pacienāt māmiņu un brāli, kas ieradās vēlāk (kļūda). Jāatzīst, ka mēs tik tiešām nevarētu būt raksturojami kā viesi, kas ēd tkautrēdamies, bet nu tāpēc jau esam draugi - nav mums jāizliekas.

 

   Šeit mēs varam vērot kā Ance mēģina stiepties pēc kūkas, bet Laura viņu veikli atvaira un ir ārkārtīgi apmierināta par to. Galu galā mēs viņu tomēr uzveicām un arī dabūjām kūku.

 

    Un šampanietis! Kā jau svētkos pienākas ir šampanietis. Īsu brīdi papriecājušās par ekstra košajām glāzēm kādas pie Lindas var atrast mēs lūdzam, lai Krists kā iespējams veiklākais no mums nodarbojas ar pudeles attaisīšanu un šampanieša liešanu. Ar attaisīšanu gāja labi, ar liešanu arī līdz nezināmu iemeslu dēļ Krists iebāza degunu šampanieša putās un vēl centās ievilkt gaisu tajā brīdī. Jautrība neaprakstāma, lēkājošs Krists un joki par to, ka tagad jaunā mode ir nevis dzert, bet šņaukt šampanieti.

Uzskates materiāls kāda rādās pasaule, ja šņauc šapanieti.

   Šampanietis glāzēs, vēderi pieēsti tā, ka nevar kustēt, un Linda mani deleģē par to nelaimīgo, kam ir jāmēģina izsprast jauniegūtās spēles noteikumus. Spēle kā tāda liekas ārkārtīgi jancīgi, saucas Vaga un ir par pupām. Tām, kas dārzā aug un lielākoties ir zaļas. Šeit lūk ir kovboju pupa un dedzinātāju pupa, un pupa, kurai nav drēbes. Ei nu sazin kādēļ tā. Tad es cenšos pievērsties noteikumiem. Lasu skaļi un izteiksmīgi, neklausās neviens un man sāk nākt miegs, bet Linda ārkārtīgi entuziastiski mani mudina saprast, lai var spēlēt. Tiesa gan ne tik entuziastiski, lai to darītu pati. Galu galā, es ideju esmu uztvērusi cik nu spēju un cenšos to izskaidrot saviem biedriem. No sākuma gāja grūti, bet vēlāk jau mēs kļuvām par stratēģiskiem meistariem pupu krāšanā, stādīšana un novākšanā. Nez ko omītes domātu par mūsu zināšanām šajā jomā.

   Tomēr, katrai jaukai svinēšanai pienāk beigas, un ir jādodas mājās. Šķīvji ir tukši, vēderi pilni un viegli miegaini mēs dodamies uz savām mītnes vietām, lai gatavotos Riharda ballītei.

Mjurr.

Kaivijs

Svētku Ance

   Parasti savu domu risinu ap bildēm, kuras ar Kaiviju jau iepriekš saliekam šeit, lai būtu skaidrs,ko stāstīt un ko ne. Un tomēr.Šoreiz es jūtu vajadzību jums izstāstīt, kā mūsu kompānija pie tādas Ances tikusi un kas tā Ance tāda vispār ir. Es izlaidīšu lielu daļu atmiņu ainu, jo tas patērētu pārāk daudz laika gan man, gan jums.

   Īsumiņā jāsaka tā. Jā, man nav māsas, bet toties man ir Ance. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka viņa to manā dzīvē aizstājusi un visiem simts. Ancei bija knapi pieci gadi, kad mans nicinājums pret mazo gaišmataino meitēnu sāka pāraugt draudzībā, kura stiprinājusies gadu gadiem, līdz pat šodienai. Tad nu par mūsu kompāniju. Mana kompānija jau daudzus gadus ir nemainīga - Rihards jau pirms laba laika ar mums sācis runāt, un nu pat šķiet, ka visai labprātīgi to dara un jāsaka, ka arī Krists nu ir ar visām četrām iefiltrēts mūsu draugu "pamatsastāvā". Mēs jau vienmēr stiepjam līdzi savus tuvākos, ne tā? Tā arī kompānijā pamazām, bet visai neatlaidīgi sāka parādīties Ances seja. Un te nu mēs attopamies sešu cilvēku sastāvā.

   Un nu par Dzimšandienu, pirms Dzimšandienas drudzi, kas varbūt nenomāca Anci, bet mums gan lika pakustināt domu rievas un somu somām.

   Četru cilvēku sastāvā mēs sapulcējāmies (atļaušos lietot saīsinājumus) pie GC, lai dotos dāvanu meklējumos. Rihards atkal sevī sajūt mākslinieku, šoreiz gan ne frizieri, bet stilistu, un no Kaivas jostas tiek veidotas bantes un kliņģeri. Viss beidzas ar to,ka Kaiva tiek piesaitēta pie staba. Redzat zilo somu? Jā. To es iepriekšējā dienā biju noskatījusi un pirms tikšanās iegādāju arī sev.

   Kaivu piesienam, Kaivu atsienam. Linda ziņkārīgi iebāž manā pirkumu maisiņā degunu, izvelk somu, tiek izteikta atzinība abām par somas izvēli un spīdošām acīm paziņots, ka Lindai arī tādu vajag. Vajag un cauri. Lūk rezultāts. Soma. Soma. Soma. To vajag bildēs, Rihards tiek apkarināts ar bildē nederīgām mantām un deleģēts par fotogrāfu. Ir arī bildes, kurās Rihards bildē, kā tūristi bildē viņu, bildējot mūs. Jāsaka, ka mūsu šķērsieliņas izdarības izpelnījās daudzu tūristu sajūsmu un acīm tika sava tiesa svešu zibspuldžu.

   Šis mūsu Rihards pēc mana lūguma, lai uztaisa "parastu seju". Dāvanas sapirktas pilna soma, satraukums mitējies, un mēs varam doties noskaņoties  tās dienas rītdienai.

   Un nu mēs jau esam trīspadsmitajā augustā. Ance ar mani pie sāna kādu pusi stundas pati no savām Dzimšandienas svinībām nokavēja. Taču tie esam mēs un tas nav nekas neparasts.

   Kā jau bieži tas notiek, sākas sānos bikstīšana un nepacietīgi "nu, nu, runā tu!". Es iesāku mūsu sveicienu tikpat nejēdzīgi, kā vairumā gadījumu, un manas ievadrunas vārdu izskaņā apsveikumu teikt tiek izvirzīts Krists.

   Ance ir apsveikta, pirmā smiešanās, klupšana un kāpelēšana pār soliņiem pie gaviļnieces ir aiz muguras, un ir laiks pasniegt īpašo "Valda dāvanu". Te atkāpītei, bet, atkal neizplūstot skaidrojošās detaļās, jādara jums zināms, ka ar Anci mums tāds vecs joks. Esmu viņas telefonā kā Valdis Zatlers jau, šķiet, piekto gadu un tā tieku uzrunāta arī dabā. Kā nu sagadījies, kā ne - Valdis Zatlers (manā personā) ir iestājies Zatlera Reformu partijā pie lielā, īstā Zatler' Valda. Un tad nu laiks Valdim pasniegt dāvanu no Valda.

   Ieslēdzu nopietnu seju blakus jūsmīgai Ancei. Kurš mani pazīst, zina - nopietna seja man uz ilgu laiku neturas, īpaši jau tad, kad tā jātēlo.

   Un te, no kurpju, virtuļu un konfekšu kastēm mums pretim raugās Dzimšandienas cienasts.

   Pāris plastmasīgu tostu ar imitētiem "strinkš,strinkš", kā jau esam paraduši darīt un tad jau aiziet ēšana. Redzat maizītes? Ance sacīja, ka, tās gatavojot ir eksperimentējusi, veicinot dažādību. Viņas uzdrošināšanās tika gavilēm atzīmēta kā patiešām kas spēcīgs - maizītes ar tomātiem un maizītes bez tomātiem - tur jābūt drosmei tā variēt!

   Ēdājiem ēdājbildes. Kaiva, bildi aplūkodama, izteicās, ka visai labi esam iejutušies tēlā. Man nācās norādīt uz to, ka būt sev jau nav nemaz tik grūti. Tēlots te tiek maz, jo ēst mums patīk un to mēs neslēpjam.

   Gadi varbūt arī iet. Tomēr mēs jau arvien esam tie paši. Varbūt gudrāki, varbūt ne, bet pavisam noteikti - tik pat neveikli kā allaž. Un tomāts manā klēpī.

   Vēl kaudze dumju bilžu, no smiekliem sāpoši vēderi, krītošs ēdiens, sulā slīkstošas lapsenes, skraidīšana pa estrādes soliņiem, šahistu dziesmas un citādi sīkumi, un tad jau tumsiņa. Tumsiņā dodamies cauru Vecrīgas ļaužu piepildītajām ielām, kurās dzīvība sestdienas vakarā daudz lielāka kā dienās. Mūsu galamērķis ir Krastmala. Tur mēs nekaunīgi savācam visu tās apmeklētāju uzmanību sev un stutējam augšā lukturīti, ko laist gaisā, kā jau nu tas mums par paradumu kļuvis katros svētkos. Šoreiz viss bez starpgadījumiem, vēja tikpat kā nav, bezmākoņu debesis vēlīgi saņem mūsu laternu un visu skatieni arvien pavada lukturīti,kas pamazām nozūd naktī.

 

 Nedaudz priecīga klusuma, pirms visi attopas no pārdomām un jāsteidz vēl uztaisīt pēdējās bildes.

 

   Mums piemīt tendence taisīt ļoti glupas un ar saturisko vērtību ne visai piepildītas bildes, taču reizēm vajag arī to un šoreiz mums to prieku sagādā Rihards un Kaivijs ar Sergeju uz galvas (bante). Kāpēc Sergejs ir tieši Sergejs, es nezinu. Es neatceros.

   Vakars jau vēls un jāķer pēdējais transports mājup. Vēl tikai ceļš caur tunelim, kuru pavada izbrīna saucieni par to, ka tas pat tiekot apgaismots.

   Balle apmēram galā, Ance priecīga, draugi priecīgi un mēs sākam gaidīt nākamos svētkus, balles un paballītes.

Smī.

Laurijs

CepamSaraksts

Šis laikam būs viens no maniem mīļākajiem sarakstiem, jo šajā var atrast visādus gardumus, kurus es grasos pagatavot. Gan jau daļa nebūs tikai mans roku darbs un mēs visas trīs plosīsimies pa virtuvi.

15.  Make a list of thirty recipes I want to cook and cook them.

1)Red Velvet cupcakes
2)Vodka Jelly
3)Coconut Macaroons
4)Siera kūka
5)Tiramisu
6)Medus kūka
7)Lavander Trust cupcakes
8)Lazanja
9)Kraukšķīgais medus cālis
10)Cēzara salāti
11)Saldā desa
12)Šokolādes kūka
13)Vistas karbonāde ar kartupeļu biezputru
14)Ievārījums - Kivi&Laima
15)Burgeris
16)Tomātu mērce
17)Mājās gatavota pasta
18)Citronkūka
19)Ogu kūka
20)Aveņu sorberts
21)Roast sweet potatos with sesame glaze
22)Mākonīši
23)Steiks ar bazilika sviestu
24)Madrides kartupeļu omlete
25)Buljona pīrādziņi
26)Red Velvet cake
27)Angel Food Cake
28)Citrona pīrāgs
29)Sāļā siera kūka
30)Raspberry Tart

Mēs ar Lindu jau esam pagatavojušas Sarkanā Velveta kūku un tuvākajos plānos ir šokolādes kūka un Sāļā siera kūka.

Miu.
Kaivijs

Kā mēs sarkano [zilo] velveta kūku cepām

Tā kā Laurijam šonedēļ bija vārda diena, tad mums vajadzēja izdomāt, kā viņu iepriecināt.  Protams, mūsu domas kā parasti grozījās ap ēdienu, un mēs izlēmām cept Sarkano Velveta kūku. Aradām recepti un ķērāmies pie darba.

Kaiva priecājas, ka dabūja nazi rokās.

Tā kā mums patīk visu padarīt vēl drusciņ trakāku, sarkanā kūka kļuva par zilo.



Biskvīts ir gatavs un diezgan zils. Lindas mamma paziņoja, ka viņa gan neko tādu mutē neņemtu.

Kāpēc gan neizmantot gaļas kapājamo nazi, lai uzziestu krēmu.

Lauriju svinam krāsaini un rotājam ar Skittles.

Mūsu Supersarkanāzilāvelveta kūka ir gatava!

Tā kā mēs nebijām ne reizes cepušas veselu kūku, tad galu galā bijām gluži apmierinātas ar rezultātu. Pats galvenais, ka Lauris priecājās un par to nākamajā ierakstā:)

Kaivijs

Linda