Kokteiļvakars: Viskijs

   Tā jau tas ir ar pēdējo kursu studentiem - ne viņus kāds ir satics, ne redzējis. Tādi mītiski zvēri, kuri ik pa laikam parādās ar viegli izmisušu skatu acīs. Tomēr mēs izlēmām, ka kaut ko vajag darīt lietas labā un atkal satikties kokteiļvakarā. 

   Tā kā katru kokteiļvakaru vajag jaunu kokteili, tad šoreiz mēs pievērsāmies viskijam. Es neesmu droša par to vai cilvēki atbalsta viskija jaukšanau ar.. nu.. jebko, bet kāpēc ne? Tātad mums bija viss, ko vajag kokteiļvakaram - draugi un kokteiļi. 

   Protams, fotoaparāts rada cilvēkiem parādīt savu labāko pusi. Laura izlēma, ka tāda būs viņas labā sejas puse. Tas gan rada nelielas grūtības skatoties kamerā. Kā arī nevar aizmirst par viņas neesošo pakausi.

   Kā jau tas pienākas bija arī spēlītes. Ja nu kādam ir gadījies spēlēt Crazy Aliasu, tad jūs zināt, ka tā ir viena jancīga spēle. Skaidrot vārdus turot pirkstu pie partnera deguna jau liekas pavisam pierasti, jo nākamais, ko tu dari, ir slēpies ierakumos.

   Un kā gan bez manas 'mīļākās' spēles - tornis. Kā izrādās es ne vienmēr esmu pati neveiklākā persona mūsu kompānijā. Tas ir jauki un es esmu nedaudz atmaigusi pret torņa celšanu. Atslēga ir citiem taisīt stiprākus kokteiļus. ^^

   Šeit jūs varat redzēt Lindas emocijas viņas zaudējuma sakarā.

   Galvenais, ka satiekot draugus, liekas, ka nav pagājusi diena kopš pēdējās tikšanās. Atkal visi priecājas un smejas kā senāk. Un galu galā vajag taču arī kādu atelpas brīdi pa vidu mūsu nopietnajām un ļoti aizņemtajām dzīvēm.

Mjau,
Kaivijs

Makaronēšana

   Pašu gatavoti makaroni ir daudz garšīgāki kā tie, kas jau gatavi gaida savu pircēju veikalu plauktos. Tie gan nav vienāda garuma, biezuma un pēc pirmā mēģinājuma tie izskatās pēc nepieradināta makaronu mudžekļa, taču, kad amats rokā, tos pagatavot ir viegli un tie iznāk dikti garšīgi. Un to jums saka kāds, kurš veikalmakaronus neēd,kamēr vien pastāv tāda iespēja,- es. Bet šie ir labi. Viss, kas nepieciešams, ir viena Kaiva, viena Linda, viens Krists, viens suns, kurš cik vien iespējams maisās pa kājām un visus klupina, un viena kliba Laura, kurai pieder makaronu taisāmā mašīnīte( te es uzreiz piebildīšu, ka bez mašīnītes var iztikt, ja vien tevī mīt apņēmība pašam kārtīgi izrullēt plānu mīklu un ar nazi vienu pa vienam griezt makaronus,izpaužoties formās un izmēros). Un,protams, tādas mazsvarīgas lietas, kā makaronmilti, olas un eļļa. Un tad vēl kaut kas, ko ēst, kamēr tiek gatavoti makaroni.

   Nekā sarežģīta jau tur nav un mēs kā izmērcēti entuziasmā ķeramies pie lietas un rullējam nejēdzīgi garus makaronus. Brīdi pat apsvērām domu negriezt izrullēto mīklu, bet to izvārīt kā vienu milzīgu makaronu.

   Mēs it kā cenšamies ēst veselīgi, bet mums ne vienmēr sanāk. Un tādās reizēs mēs piestūķejamies ar slikto pārtiku līdz ausīm, kā to visai uzskatāmi demonstrē Krists.

   Īpaši daudz laika tā padarīšana arī neprasa, ja vien pa vidu netiek darītas visādas muļķības, kā tas notiek mūsu kompānijā, un jau pēc brītiņa, makaroni pārņem visas vietas virtuvē, kur vien tos iespējams pakarināt. Pakaramā nosaukums jau vien norāda uz to, kam tas derīgs un tā mēs tos ņemam talkā un rindojam uz tiem gatavos makaronus. 

   No 500g miltu un 5 olām iznāk visai iespaidīgs daudzums makaronu. Tik iespaidīgs, ka to nevaram apēst pat mēs un pat par spīti tam, ka mums ir daudzēdājs Krists, kurš mēdz darboties gluži kā melnais caurums.

   Nu, un tad jau siers, kečups, mērces, tējas un mēs esam gatavi ēst. Šie ir vienīgie makaroni, ko ēdu no brīvas gribas un iesaku jums ar kādreiz pamēģināt tos pagatavot.

P.S. Kā izrādās, rožu tēja ir diezgan garšīga.

Smī.

Laurijs

Jāņi

   Ne jau bieži izdodas sadzenāt kopā visu draugu bariņu. Katram ir savs ikdienas miljons padarāms, un visiem kopā satikties un priecāties par dzīvi nesanāk. Tādēļ ir ļoti, ļoti jauki, ka pastāv visādi svētki, jo tajos tad nu katrs noliek maliņā ikdienas lietas un vienkārši ir kopā ar draugiem. 

   Jāņi noteikti ir vieni no šiem svētkiem un nu jau par tradīciju ir kļuvis satikties Engurē. Šoreiz kā par brīnumu esam visi, kas nu mēs varētu būt, un tas pilnīgi noteikti nodrošina diezgan konstantu kņadu, kāda drauga ķircināšanu vai vienkārši dumjas sejas. Mēs kā jau mēs kārtīgi pievērsāmies pārtikas jautājumam. Tādēļ satraukumam nav pamata, jo sarkanā roka pieder Kristam, kurš tikai mēģināja mūs nosmērēt ar gaļas marinādi nevis nožmiegt.

 

 

    Es izlēmu, ka nav ko lietas atlikt un apvienošu patīkamo ar lietderīgo, tas ir, sabildēšu Lauriju. Viņa gan neizrādīja tikpat lielu sajūsmu, kad es paziņoju, ka plānoju pielīmēt viņas uzacis pie sejas un noklāt visu ar spīdumiem. Tomēr Laurijs bija īsts vīrs (vairāk jau kā tāds, kas ir drag queen, jo parasti vīri laikam nestaigā ar spīdumainu seju) un padevās manām idejām. Jāazīst, ka pēc šī pasākuma ne tikai Laurijs bija ar spīdumiem turpmākās dienas, bet arī visi pārējie.

    Jāņi ir un paliek Jāņi, tādēļ vainags ir absolūta nepieciešamība. Kad nu mēs visi devāmie Jāņu zāļu meklējumos, tad izklīdām pa ceļu kā tāda skolēnu grupa. Es noteikti gribētu vērst uzmanību uz Bromance, kas mums te ir izveidojusies. Visnotaļ piemīlīgi!

    Kad Jāņu zāles ir savāktas, tad var ķertie pie vainagu pīšanas. Protams, viss tiek darīts ar rūpību, bet tā kā puiši vainagus nepina, tad viņi rūpējās par meitenēm. Tas būtu, Linda bija neapmierināta, ka viņas pleds krīt no pleciem nost, un tādēļ Rihards un Kārlis nolēma viņai izlīdzēt un, izmantojot vainagu pīšanas tehniku, piesiet pledu ar diegu pie Lindas. Tas, kādēļ pie Lindas tika piesiets ne tikai pleds, bet arī Anna, gan man ir aizvien viegli neskaidrs.

   Tas drošvien ir pamanāms, ka mums patīk ēst. Šeit tikai vēl viens uzskates materiāls. Mēs izlēmām, ka Māršmalovu ēšanas bildes jau būtu par traku lielākajai daļai apzinīgu cilvēku.

    Gāja mums forši un pat ļoti. Smējāmies tā, ka Ance atkal kaut kādu iemeslu dēļ nogāzās gar zemi, bet tas tā ir paredzēts. Un vispār sasmēlāmies iedvesmu un prieku turpmākajai vasarai. Ceru, ka arī tavi Jāņi bija tik pat pozitīvi!

Miu,

Kaivijs

Izlaidums

   Mūsu valstī ir tāda pilsēta Rīga. Rīgā savukārt ir kāda skola, kur mācās daudz talantīgu, izskatīgu, jautru un interesantu cilvēku, no kuriem vairākus mums tad ir tas gods pazīt. Tā ir Rīgas 6. vidusskola. Tur mācījās un nu to pabeidza cilvēks, kura bilde google meklētājā atrodama pie vārda "hipsteri". Jā. Tas ir mūsu Rihards!

   Izlaidumā valdīja viegla nenopietnība. Protams, neiztikt bez saldsērības un tādēļ skolas direktors, jau kuro reizi paziņojot, ka pirmo reizi runā mikrofonā, teica runu, kas noteikti saturā līdzvērtīga visām citām direktoru runām skolu izlaidums. Māksla ir runāt un neko tā arī nepateikt!

   Mūsu Rihards drusku padiriģēja pašu izveidoto izlaiduma kori "Osvalds" un drusciņ paimprovizēja ar savu runu. Ai, jums to vajadzēja dzirdēt!

   Šis ir tikai sākums. Beigās Rihards bija tik ļoti nokrauts ar ziediem, ka līdzinājās staigājošam ziedu klēpim. Viņa mājas izskatās pēc ziedu veikaliņa.

   Viņš mums ir caur un cauri muzikāls, radošs un talantīgs.

 

   Uztaisījām kaudzi bloga stāstos iesaistīto draugu bildes. Viena apskatei. Pārējās ir tieši tādas pašas.

Smī.

Laurijs

Māmiņdiena

   Milzumliels apsveiciens visām māmiņām :) Neaizmirsti apsveikt savu mammu!

Kaivijs
Laurijs
Linda

Kokteiļvakars: Tequila Sunrise

   Tā jau tas ir, ka katram no mums ir tāda cilvēku grupiņa, ko arī pēc 30 gadiem mēs sauksim par klasesbiedriem. Un ir tiešām jauki reizumis sastapt vismaz kādu gabaliņu no tās. Un visforšāk ir tad, kad ir kopīgas tradīcijas. Ar Artūru un Ediju mums ir viss iepriekš minētais! Tradīcija izpaužas kā kokteiļvakars pie Edija. Katru reizi cits kokteilis, bet tie paši cilvēki. Šoreiz mēs nolēmām par labu Tequila Sunrise, kas izdevās varen smuks. 

   Kā jau ierasts mēs visi tiekamies pie Stockmann un kā jau ierasts mēs kavējam. Cits vairāk, cits mazāk un cits (es) aizmirst telefonu, lai pārējie nemaz arī nevar piezvanīt. Tas ir, var piezvanīt, bet manai māmiņai. Lai nu kā visi esam satikušies un nopriecājušies par Edija mētelīti un maniem matiem, varam doties gardumu medībās. Mēs esam gana veikli un jau drīz dodamies pie Edija. Laura gan apkārtējos līdzbraucējos rada iespaidu, ka ir tā pamatīgāk iešāvusi piektdienā, jo ir kārtīgi izplājusies uz mana pleca. Nē, nē tekila vēl nav ne ieelpota, Laura tikai no cītīgām mācībām nogurusi. 

   Tam-pa-ram un esam jau pie Edija! Tad nu glāzes šķind un šķīvji džinkst. Viss tiek žigli savietots traukos, kokteiļi uztaisīti un mēs varam mierīgi atsēst Edija dīvāniņā. Man noteikti ir jāatzīmē, ka dīvānā neviens pa visu vakaru neiekrita, kā tas bija noticis citos mūsu kokteiļvakaros. Lai gan Krists jau pa vidu gulētiešanai tika izkutināts pāri gultas malai. Uzprasījās. 

   Top kopbilde! Kopbilde gan drusku tāda nepilnīga, bet es tik tiešām zvēru pie visiem citroniem psaulē, ka Artūru es neizdomāju un viņš šajā pasākumā bija. Artūram ir izteikta nepatika pret sevis iemūžināšanu, tādēļ neuzdrošinājos ielikt arī tās dažas bildes, kurās man izdvās viņu notvert. Krists kā reiz vēl nav ieradies.

   Man nav ne jausmas, ko mēs darījām, pirms mēs atklājām, cik forši ir spēlēt galda spēles. Laikam jau vienkārši ēdām. Tagad mēs varam ēst un spēlēt galda spēles! Viss jau kā nākas sākam ar Aliasu. Mēs ar Lindu pat izmantojām zināšanas par kvantitatīvajām metodēm, lai saprastos, un izdevās. Pupu spēle kā jau allaž, bet pats labumiņš bija pie Mēmā šova. Reizīti izspēlējām un, tad Laura tikai sarakstīja vārdus un pati aizbēga prom! Smīns viņas sejā promejot bija visnotaļ uzkrītošs. Lapiņu kaudzītē bija gan Jaunava Marija, gan varavīksne, gan ulmaņlaiku māja. Un ticiet vai nē, bet nepagāja ne 20 minūtes un mēs to ulmaņlaika māju atminējām! Kaut kā mums arī sanāca diezgan daudz vāļāties pa grīdu. Lūkojat paši.

   Kā jau tas pienākas tiek celts arī tornis. Man par pārsteigumu es nebiju tā kura to apgāza! Un bija mums ļoti forši. Pie Edija mums vienmēr iet jestri un tradīcija noteikti tiks turpināta arī nākotnē.

Miu,

Kaivijs

Lieldienas

   Lielumliels sveiciens visiem Lieldienās! Ripiniet olas, rīkojiet olu kaujas un apēdiet olu normu visam gadam!

Kaivijs
Laurijs
Linda

Pieaugušie

   Janvāra beigas mūsu kompānijā nozīmē dubult-dzimšanas dienu. Tā nu tas ir sanācis, ka Kristam un man (Kaivijs) dzimumdienas ir tikai ar dienas atstarpi. Tad nu divu domu nav ir jāsvin kopā!

   Tā kā 21 ir tāds nopietns cipars, kā mēs to jau uzsvērām Laurija svētkos, tad izlēmām, ka kā nopietni cilvēki sāksim svinības kādā pieklājīgā kafejnīcā. Mūsu izvēle krita par labu ārkārtīgi piemīlīgajai "Fazendai". Par "Fazendu" var teikt tikai to labāko. Tur ir ļoti mājīgs un glīts interjers, jauka viesmīle un garšīgas kūkas. 

    Tā kā mēs visi esam varen aizņemti cilvēki, tad mums neizdevās satikties pirms tam un savienot Krista dāvanu ar lenti. Rihards bija dikti ieinteresēts šajā pasākumā, jo atzina, ka līdz šim vēl nav sējis dāvanai lentu. Tad nu viņš arī ļoti apņēmīgi ķērās pie darba. Jāatzīmē, ka tik rūpīgu lentas sējēju es nebiju sastapusi, un Rihards tam nodevās ar visu nopietnību. Gala rezultāts varbūt arī nebija tas glītākais, bet tas netraucēja Kristam dāvanu pēc dažām minūtēm saiņot vaļā.

   Kūka bija ārkārtīgi garda un Krists visu laiku brīdināja mūs, lai sargām savus gabalus, jo Laura redz izskatās ļoti aizdomīga. Iespējams tas viņam tā likās, jo, kad kūka tika atnesta, Laura izsaucās "Lieli gabali! Tas labi!" un strauji uzsāka kūkas ēšanu.

   Secinājums ir viens, nopietni cilvēki laikam no mums neiznāks. Sēžam visi kā sēžam, runājamies, Rihards, cenšoties ietilpināt kadrā ko vairāk no mums, drusku atšūpinās krēslā atpakaļ. Linda par brāli rūpējoties ieteic viņam tā nedarīt, jo "..tā taču var nogāzties!" Protams, kas notiek aptuveni pēc 30 sekundēm? Linda kaut kā iešūpina savu krēslu, un daudz netrūka, lai viņa nogāztos. Šajā attēlā jūs varat redzēt manu sejas izteiksmi redzot Lindas centienus apvelties.

 

   Lai nu kā pēc kūkas un vīna mēs visi dodamies pie manis un uzspēlēt kādu spēli. Dixit ir super un šovakar mums sazin kādā veidā nāk prātā filmas. Un sazin kādā veidā mēs pat saprotam kuras. Nu vismaz daži.

 

   Vakars bija brīnišķīgs un pēc spēlēm nemaz ar vēl nebeidzās. Es ceru, ka šie mīļcilvēki būs man līdzās arī, lai nosvinētu 31 dzimšanas dienu un arī 151, jo tad jau mēs būsim izdomājuši kā dzīvot mūžīgi.

   Lai veicas!

Miu,

Kaivijs