Džezs

   Sākšu ar vārdiem, kurus atceros no kādas filmas, pat visai iespējams, ka tie bija Simpsoni: "Džezs ir resno cilvēku mūzika". Diena tieši laikā, lai sajustos resnas.

   Bija lietaina nedēļa un tātad arī nedaudz lietaina ceturtdiena. Es varēju iet, kur vien iedomājos - lija. Pie Kaivas nelija. Jau nedēļas sākumā bijām nolēmušas apmeklēt džeza koncertu Mazās ģildes dārziņā. Ja nu kādu māc interese-nākamie koncerti 18. un 25. augustā. Protams, man izkāpjot no tramvaja, lai  visai ātri izpildītu pārģērbšanās rituālu un naski dotos uz koncertu, sāk līt. Pēc apspriedes ar Kaiviju un bažīgiem skatiem debesīs mēs nolemjam riskēt un braucam uz Vecrīgu. Lietussargs? Nē, to paņemt mums prātā neienāk.

   Pa ceļam, gluži kā iesildošā grupa, mūsu skatam paveras un ausij diezgan tīkamu gabalu spēlē šīs "Omītes" ar patiesu vīrieti sevī. Taču līdz koncertam vairs tikai... Ak,nē. Koncerts jau ir sācies - mēs kā parasti kavējam.

   Dažas snaikstīšanās bildes aiz priekšā sēdošajiem ļaužiem un šis ir viss, kas iznācis no mūsu centieniem nobildēt māksliniekus. Bet tad mēs izlemjam, ka galvenais šeit nav bildes kvalitatīvs saturs, bet gan ideja pati par sevi. Mūzika lieliska. Nākamais Kaivas secinājums - džezu klausās veci cilvēki. Nē, nē - bija jau arī citi - bērni, kas karājās žogā, visādvecuma tūristi, un daži mūsu paaudzes ļaudis.

   Koncerts galā. Dodamies izstaigāt Vecrīgu un tuvākos veikalus. Diena jau sapinusies ar vakaru un laikam jau jāsāk mērot ceļu mājup, kad pēkšņi Kaiva nozūd, kamēr es aizdomājusies slinki soļoju tālāk pat nemanīdama viņas prombūtni. Un, lūk, ko viņa ieraudzījusi! Varavīksnes rozes! Kaiva nospriež, ja kāds vēlas tai dāvināt rozes, turpmāk lai dāvina tikai šādas. Pēc mana izbrīna un jautājuma, vai tad viņai tādas patiešām patīk, viņa atbild:"Nē, bet tomēr - tās ir visjautrākās rozes, kādas jebkad esmu redzējusi!"

   Nē. Mēs tomēr vēl nevaram iet mājas. Drīzāk gan nevēlamies. Un tiek izlemts "iet apkārt". Kur apkārt - nav zināms. Ejam apkārt, Kaivijam jauna soma, man - vienkārši soma un ir jātaisa bildes. Esmu izlēmusi šeit neminēt manas māmuļas izteikumus par mūsu somu krāsām. Vienu tā raksturoja tik medicīniskā valodā un salīdzinājums bija tik ļoti apstulbinošs, ka man, kā parastajam mirstīgajam, tas nekad nevienā smadzeņu šūnā nebūtu ienācis prātā.

Un tā,lūk,mūsu ceturtdiena īsumiņā.

Smī.
Laurijs

Piena festivāls 2011

   Jau otro gadu daudzu iemīļotais Piens rīko saviem draugiem brīnišķīgu svētdienas atpūtu - Piena festivālu. Pagājušogad noslinkoju un neaizgāju, bet šogad nevarēju to laist garām. Tad nu atriteņoja Linda, un mēs devāmies izpētīt brīnumus, ko piedāvajā Piens.

   Iepriekš nebiju dzirdējusi Aneti dziedam, bet pēc šī minikoncerta noteikti turēšu acis un ausis vaļā, jo dziedāja viņa ļoti forši un stīgu meitenes arī gāja klāt labi. Tajā brīdī mēs visi vēl draudzīgi bijām satupuši uz zemes, un Linda atzīmēja, ka jūtas kā tādā mazā Positivusā. Būs vien jāpiekrīt - arī šeit bija tā draudzīgā atmosfēra un priecīgie cilvēki kādus var sastapt Positivus. Šķiet daba bija to vien gaidījusi, lai Anete beigtu dziedāt, un mūs apveltītu ar vakara pirmo, bet ne pēdējo, dušu. Neko darīt tik pat draudzīgi kā sēdējām uz zemes mēs meklējām patvērumu no lietus lāsēm.

Anete

 

   Lietus bija mitējies un Iļģi uzgrieza dančus pilnā sparā. Nevienu netraucēja jau radušās peļķes ,un tika lektas visvisādas dejas. Tā gan arī bija pēdējā pauze, ko ieturēja lietus, un Kārlis Kazāks spēlēja jau manāmi mitrākai publikai. 

Iļģi

Kārlis Kazāks

Viegli

   Lietusarga mums nebija, bet mēs nevarējām stāvēt maliņā, kad uz skatuves nāca mūziķi, lai spēlētu dziesmas no albuma Viegli. Renārs Kaupers, Māra Upmane, Jānis Strapcāns un citi kopā uz skatuves jūtas tik viegli, ka arī priekšnesums izdodas superpozitīvs. Skatoties televīzijā koncertu bibliotēkā es ļoti vēlējos kaut varēu to klausīties dzīvē, un šādu pārsteigumu sagādāja Piena festivāls. Lietus netraucēja ne drusku, jo visur strāvoja prieks.

   Tāds nu bija Piena festivāls.

Miu.
Kaivijs

Aleksandra Vasiļjeva izstāde

   Mēs nu reiz esam no tiem cilvēkiem, kas bez kultūras savās dienās iztikt nevar. Vai tās būtu filmas, grāmatas, dzeja, vai kā šoreiz- muzeji. Kaut kas vienmēr ir jādara un tā mēs teju pusnaktī sarunājām nākamajā dienā doties uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur lampu gaismās gozējas Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcija.

   Skaistas krāsas, visdažādāko veidu mežģīnes, daudz pērlīšu izšuvumu, bantīšu un interesantu cepuru. Jāsaka,ka kurpes gan mūs nejūsmināja. Tās varbūt izskatījās dārgas un katra detaļa rūpīgi pārdomāta, taču neveiklas un bieži vien smagnējas. Tā nu reiz bija tā lieta,kas mūsu sirdis nesildīja. Teju vai skumji,ka pie tādiem tērpiem nevarēja izgatavot ko acij tīkamāku. Bet katram laikam sava mode un katram laikam savas kurpes.

 

   Ambrāžas cienīgi kostīmi un kaudze skaistu melnbalto bilžu gar sienām. Secinājām, ka agrāk sievietes bijušas tik ļoti citādākas, it kā būtu jau dzimušas ar to trauslo smalkumu iekšā un ka viņu noslēpumaino sievišķību neuzbūra tērpi, kā bieži  tas ir mūsdienās, viņas ar savu sievišķību lika tērpiem atmirdzēt pavisam citā gaismā. Īstas lēdijas.

   Es šoreiz tapu par pilnīgu aizkadra cilvēku. Man ir tikai pāris ne visai glaimojošu bilžu, kuras tapušas kafejnīcā pēc manas uzstājīgās dīkšanas pēc barības, bet tās šeit ne drusciņas neiederas un man nopietni trūkst vēlmes tās kādam rādīt.

   Te abas mūslaiku lēdijas gozējas pie saviem mīļākajiem tērpiem. Šķiet, Kaivijs pat bija gatava doties zagt šo tērpu kādā tumšā naktī.

   Es varbūt nejūsmoju par bērniem, taču jāatzīst, ka šis bija visai jauks. Sēdēja klusu, nevandījās un neplosījās kā mežonis,tikai mierīgi un visai apgarotām lielām acīm zīmēja ko tādu,kas viņa izpratnē šķiet iezīmējās kā mode.

   Mums reizēm uznāk griba, patiesību sakot, visai bieži- kaut mums mammītes vai vismaz kāda tuva tante būtu šuvēja, kas ar neizsīkstošu apņēmību dienu no dienas mums tapinātu jaunus tērpus.

   Bija arī hipiju laiku kleitas, kas sava raibumā un nejēdzībā visai valdzināja dažus apmeklētājus. Bija arī līdz pēdējai detaļai smalki tērpi. Tā vien gribējās tos nocelt no manekena un par spīti uzrakstiem un tantiņām,kas liedz čamdīties gar eksponātiem, ietērpties tajos.

   Mēs labprāt tur būtu palikušas, labprāt izstaigātu vēl desmit šādas izstāžu zāles, taču viss labais ātri vai vēlu beidzas, ir apēsts vai vienkārši ir izskatīts līdz pēdējai vīlītei.

   Jā, mēs noskatījāmies arī video filmiņas, gan krāsainas,gan nekrāsainas, par Padomju Latvijas modi, modes komisijām un visu tobrīd aktuālo šajā jomā. Muzeja apmeklējums bija izdevies. Noteikti iesakām arī citām pēc mazliet elegances izslāpušajām lēdijām apmeklēt izstādi un novērtēt smalkās detaļas, kuras rotāja tērpus.

Smī.

Laurijs

Positivus pre-party

   Beidzot arī man bija pienākusi brīvdiena un es to varēju izbaudīt, jo laiciņs bija piemērots riteņošanai :)

   Tā nu mēs, es un Kaivijs, devāmie nelielā izbraucienā ar velosipēdu. Mūsu ceļš sākās ar manu gandrīz uzbraukšanu citam riteņbraucējam, Kaiva par šo manu izgājienu nosmējās, bet nepagāja ne 30 minūtes un Kaiva pati gandrīz uzbrauca kājāmgājējam, nobremzējot tikai pāris centimetrus pirms viņa. Tā nu diezgan agresīvi izbraukājot Maskavas forštati, mēs sākām meklēt veidu kā tikt pāri Daugavai uz Zaķu salu. Uz zaķu salu mēs devāmies, jo es tur nekad nebiju bijusi un vēlējos tur nokļūt ;)

Te mēs jau esam nokļuvušas pašā Zaķu salas galā :)

Dienvidu tilta oranžās vantis, kuras varēja redzēt pa gabalu jau braucot uz Zaķu salas galu.

   Zaķu sala gan nebija mūsu galamērķis, mums bija ieplānots doties uz Ķīpsalu, kur norisinājās Positivus pre-party.Bet pa ceļam mēs, protams, paspējām vēl sabildēties :)

Te jau mēs esam otrā televīzijas torņa pusē.

Neliela atpūta pirms ceļa.

   Tā nu, pamazām, mēs bijām nokļuvušas Ķīpsalā un varējām nodoties nesteidzīgai "Dzelteno pastnieku" uzstāšanās klausīšanai :) Es secināju, ka tā ir ļoti jancīga grupa, bet tas nenozīmē, ka tas ir kaut kas slikts :D

Dzeltenie pastnieki.

Gaidam Positivus :)
Skatoties uz šo bildi man prāta nāk mūsu sarunas daļa par zaļo un zilo ceļamkrānu, bet, ja es to šeit nopublicētu, Kaivijs nebūtu priecīgs :D

   Tā nu mēs gaidam Positivus un riteņojam apkārt :) Tas ir veids, kā var ļoti interesantas vietas ieraudzīt :)

Baudiet vasaru ;)
Bumči, Linda :)