Rāda ziņas ar etiķeti dzimšanas diena. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti dzimšanas diena. Rādīt visas ziņas

trešdiena, 2013. gada 31. jūlijs

Lindiņsvētki

   Dzimšanas diena! Kamēr mēs ar Kristu vecuma iestāšanos atzīmējām jau gada sākumā, Linda mums pievienojās tikai nesen. Tas, protams, bija jāatzīmē.
   Kā jau nākas Linda saaicināja viesus un pasniedza ārkārtīgi gardas svētku vakariņas. Ja dodies pie Lindas esi drošs tiksi labi pabarots. Tika pasniegts suši, salāti un īpašā marinādē gatavoti vistas stilbiņi. Tas viss, protams noveda pie parastā rezultāta un visi kā viens pārēdās. Es izlēmu, ka par labu varētu nākt miedziņš dzimšanas dienas vidū. Taču neko ilgi neizdevās pagulēt, jo nācās ēst kūku. Krists kūkas griešanai piegāja radoši un izlēma, ka gaļas nazis būtu gana labs instruments servēšani. Viņa ideja gan tika diezgan strauji noraidīta.



   Rihards bija traki jauks un muzikāli apsveica Lindu divreiz šajā vakarā. Pirmā reizi bija mājās ar dziesmu un ģitāru. Otrreiz Rihards sarīkoja visai mīlīgu pārsteigumu ar saldo Sapņos un Kokteiļos. Viņš mums bija tāds aizdomīgs kādu brīdi un tad jau nāca kūka un dziedāšana. Sapņos un Kokteiļos todien kā reiz bija karaokes vakars un jāsaka varen romantisks vakars tas bija. Lai nu kā Rihards dziedāja un meitenes dejoja. Ko tur vairāk var piebilst.





   Tālāk jau ballēšanās un iemīļotu vietu apmeklēšana. Gribu atzīmēt, ka Anete mums laipni ierādīja tādu jauku jaunu iestādījumu kā Limonāde. Visnotaļ pozitīva vieta, kuru iesaku apmeklēt!





   Bija traki jauks mums vakars un nakts, kurš tika noslēgts ar bildēšanos pie kāpostiem. Jo kāpēc ne. Draugi, garšīgi ēdieni un labi dzērieni ir recepte, kura nevar noiet greizi. Linda nu ir pievienojusies mums veco cilvēku bariņā, bet es gribētu atgādināt, ka te ir pavisam jauki. Var vienā mierā vakariņot četros, iet gulēt astoņos un brīvdienās spēlēt galda spēles līdz nelabumam.


Mīī,
Kaivijs

sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

Pensijas tuvošanās

   Man arī bija dzimšanas diena! Nolēmu, ka pensijas vecuma tuvošanos, vajag atzīmēt tā no sirds un uzaicināju draugus un draudziņus no visvisādām malām un nomalēm. 
   Kā jau tas nākas sākumā viesi bija nedaudz apjukuši. Tā nu mēs aprunājāmies kā kāzās - no kurienes pazīst līgavu/līgavaini. Līgavas un līgavaiņa vietā biju gan tikai es pati. Ciemiņi, kopīgi par mani pasmejot, jau bija krietni jautrākā omā un ballīte varēja iegriesties. Kā var redzēt es biju visai priecīga par notiekošo un nedaudz nobijusies, kad puiši mani izlēma celt gaisā smagākajā krēslā, kas atrodams mājā. Viss gan beidzās labi un nepagāja ne piecas minūtes, kad es varēju ieelpot atlaižot krēsla malas.



   Mēs, protams, esam ārkārtīgi daiļas būtnes un kā tādām pienākas reizēm ģībstam. Reizēm ģībstam visas kopā. Tas tāpat kā par to iešanu uz toleti - kopā drošāk.






   Kā jau kārtīgai ballītei arī man bija tēma, kas bija vienradži. Un kā jau tas nākas cilvēks, kas tur kameru, reti tiek kadrā, bet nu šeit ir bilde ar Martu, kurai ir kleita ar maziem rozā zirdziņiem. Zirgi ir vienradžu wannabe tā ka der.



   Es nemēdzu būt dramatiska. Nemaz. Nekad.



   Mani mīļie ciemiņi. Katrs no mums ir nokļuvis dažādās vietās - skolā, augstskolā, darbā, kādā pulciņā - un bieži gadās, ka šajās vietās atrdodas kādi forši cilvēki. Šie ir mani foršie cilvēki. Tiesa gan ne visi, bet tomēr. Mani mīļumi Linda un Krists, ar kuriem ir būts visur un darīts viss, labākās darba kolēģes, kuras šķiet pareizāk saukt par draudzenēm, kripata no maniem supergudrajiem kursa-briedīšiem, ar kuriem arī nakts vidū var risināt antropoloģiskas sarunas, klasesbiedri no visjautrākās vidusskolas klases vēsturē, kuri zina ka vajag turēties kopā, un, protams, pa kādam vēl neiepazītam viesim, jo tikai tā jau rodas tie mīļcilvēki. Paldies, ka jūs man esat!


Miu,
Kaivijs


svētdiena, 2013. gada 17. februāris

Krista dzimšanas diena

   Janvāris varbūt arī nav rokzvaigzne no mēnešiem - auksts, tumšs-, bet tā nu ir sanācis, ka janvārī mums ir svētki un pat vairāki. Tādēļ arī janvāris iegūst savu kripatu smieklu un siltuma. Kā pirmā svinēšanas kārtībā ir Krista dzimšanas diena. Krists ir varen pozitīvs cilvēks! Izdarīgs, vienmēr palīdzēs un neviens nesmejas tik smieklīgi kā Krists, tad kad viņu kutina. Nopietni, ja tev ir izdevība, pamēģini kutināt Kristu! Tā ir viena no tām lietām, ko cilvēkiem vajadzētu rakstīt savos Bucket list.
   Šoreiz Krists izlēma, ka jauka vieta, kur svinēt, būtu kafejnīca Mierā. Protams, manā mīļajā Miera ielā. Kafejnīca tiešām ārkārtīgi jauka! Puķaini galdauti, dekupēti nieciņi, grāmatu plaukti un visā visumā mājīga atmosfēra. Īpaši jauki, ka nesen Mierā ir izveidojuši fondjū vakarus un tas lieliski iederējās mūsu svinībās.


   Krists bija visai sajūsmināts par fondjū. Tik sajūsmināts, ka gandrīz vai iebāza savu degungalu tieši karstajā sierā. Tiesa gan arī es varu tikai piekrist, ka karstais siers ir tāds, kurā labprāt varētu bāzt degungalu, lai pēc tam izmisīgi mēģinātu to nolaizīt. Mēs gan izlēmām tomēr pieturēties pie paprikas, tomātiņiem un tamlīdzīgām lietām.



   Jauna jubileja = jauna spēle! Tas nav obligāti, bet tā bieži gadās. Šoreiz Krista īpašumā nonāca slavenie Katanas ieceļotāji. Šobrīd mums ir pilnīgi skaidrs kādēļ ir izveidots pat čempionāts. Mēs gan brīdinām tos dažus, kas nav spēlējuši šo spēli, iespējamība ģimenes strīdam ir aptuveni tik pat liela kā spēlējot Monopolu.




   Šeit jūs varat aplūkot Rihardu un viņa matu mākslu. 


   Šis bija brīnišķīgs vakars! Smiekli, pļāpas un visādi citādi jauki pavadīts laiks ir mūsu sabiedrotais. Kristam ir par gadu vairāk un, kā jau tas ir visiem zināms, no 22 gadiem cilvēks drīkst oficiāli lietot teikumus kas sākas: "Kad mēs augām.." un "Manos laikos..". Tādēļ turpmākajos bloga postos nebrīnieties par saldi apcerīgiem atmiņu stāstiem un pamācībām janajai apaudzei.


Miu,
Kaivijs


svētdiena, 2012. gada 29. janvāris

Pieaugušie

   Janvāra beigas mūsu kompānijā nozīmē dubult-dzimšanas dienu. Tā nu tas ir sanācis, ka Kristam un man (Kaivijs) dzimumdienas ir tikai ar dienas atstarpi. Tad nu divu domu nav ir jāsvin kopā!
   Tā kā 21 ir tāds nopietns cipars, kā mēs to jau uzsvērām Laurija svētkos, tad izlēmām, ka kā nopietni cilvēki sāksim svinības kādā pieklājīgā kafejnīcā. Mūsu izvēle krita par labu ārkārtīgi piemīlīgajai "Fazendai". Par "Fazendu" var teikt tikai to labāko. Tur ir ļoti mājīgs un glīts interjers, jauka viesmīle un garšīgas kūkas. 
    Tā kā mēs visi esam varen aizņemti cilvēki, tad mums neizdevās satikties pirms tam un savienot Krista dāvanu ar lenti. Rihards bija dikti ieinteresēts šajā pasākumā, jo atzina, ka līdz šim vēl nav sējis dāvanai lentu. Tad nu viņš arī ļoti apņēmīgi ķērās pie darba. Jāatzīmē, ka tik rūpīgu lentas sējēju es nebiju sastapusi, un Rihards tam nodevās ar visu nopietnību. Gala rezultāts varbūt arī nebija tas glītākais, bet tas netraucēja Kristam dāvanu pēc dažām minūtēm saiņot vaļā.




   Kūka bija ārkārtīgi garda un Krists visu laiku brīdināja mūs, lai sargām savus gabalus, jo Laura redz izskatās ļoti aizdomīga. Iespējams tas viņam tā likās, jo, kad kūka tika atnesta, Laura izsaucās "Lieli gabali! Tas labi!" un strauji uzsāka kūkas ēšanu.


   Secinājums ir viens, nopietni cilvēki laikam no mums neiznāks. Sēžam visi kā sēžam, runājamies, Rihards, cenšoties ietilpināt kadrā ko vairāk no mums, drusku atšūpinās krēslā atpakaļ. Linda par brāli rūpējoties ieteic viņam tā nedarīt, jo "..tā taču var nogāzties!" Protams, kas notiek aptuveni pēc 30 sekundēm? Linda kaut kā iešūpina savu krēslu, un daudz netrūka, lai viņa nogāztos. Šajā attēlā jūs varat redzēt manu sejas izteiksmi redzot Lindas centienus apvelties.


   Lai nu kā pēc kūkas un vīna mēs visi dodamies pie manis un uzspēlēt kādu spēli. Dixit ir super un šovakar mums sazin kādā veidā nāk prātā filmas. Un sazin kādā veidā mēs pat saprotam kuras. Nu vismaz daži.



   Vakars bija brīnišķīgs un pēc spēlēm nemaz ar vēl nebeidzās. Es ceru, ka šie mīļcilvēki būs man līdzās arī, lai nosvinētu 31 dzimšanas dienu un arī 151, jo tad jau mēs būsim izdomājuši kā dzīvot mūžīgi.
   Lai veicas!


Miu,
Kaivijs

trešdiena, 2011. gada 7. decembris

Dzimšanas diena

   Bija 26. novembris šajā pašā 2011. gadā. Lieliski piemērota diena, lai mēs visi beidzot savāktos kopā un nosvinētu to, kas jau sen bija svinams - manu Dzimšandienu, kas bijusi tik pirms 18 dienām. No vienas ballītes ārā un uzreiz otrā iekšā. Nedaudz paniska skraidīšana pa māju,kārtojot un gatavojot visu, kas gatavojams. Nezinu, kādeļ gan es tik naivi noteicu,ka viesi drīkst ierasties arī ātrāk kā paredzēts. Protams, nu bet protams, ka viņi ieradās vēl vēlāk.

   Jaunāki mēs nekļūstam un stulbāki arī it kā nē, tā nu ar šādu domu man tiek pasniegts dāvanu komplekts inteliģntiem cilvēkiem. Tajā ietilpst, es gan necitēšu, bet gan centīšos aptuveni šeit atstāstīt to domu un saturu.
   Pirmās lietas atvēršanu, Krists pavada ar nīgru skatienu un noteic, ka tik glīti iesaiņotas dāvanas neklājas plēst vaļā kā to darot es. Tās vispār nevajagot atpakot. Tātad, paka vaļā, teksts uz tās vēsta, ka inteliģntam cilvēkam pienākas ar saviem inteliģentajiem draugiem apmeklēt inteliģentu cilvēku pasākumus, tālab manā īpašumā nonākusi biļete uz operu, uz kuru mēs visi - es un mani inteliģentie draugi - dosimies kopā.
   Nākamā  paciņa, smukas bantes, Krista protesta runas plūdumi ir apklusināti un es svētsvinīgi pakoju vaļā nākamo dāvanas sastāvdaļu. Inteliģentam cilvēkam esot jāprot izvēlēties labu vīnu. Tā nu es tieku pie rozā vīna ar Kaivija un Lindas komentāru: "Tā pudelīte ir tik smukiņa!"
   Pēdējā dāvanas daļa ir resna no visām pusēm un visai kantaina. Jā. Grāmata. Smuki vāki. Jauni vāki. Stāsts sens. Autors sens. Arī manās mājās sens šīs grāmatas eksemplārs (un kā gan citādi tas varētu būt, ja mana omīte bija literatūras skolotāja), kura lapas sadzeltējušas un vietām klātas kāda ēdelīga lasītāja dažiem atstātiem nospiedumiņiem. Bet dubults neplīst un ir patīkami būt kādas jaunas, labas grāmatas pirmajam lasītājam.
   Dāvanas pie malas, un mēs pievēršamies ēšanai, runām un sarunām, un uzspēlējam arī tādu muļķīgu spēli, ko vasarā man ierādīja kursabiedrene -Aiva vārdā.





   Un tie jau nebūs draugi,ja kāds netiks apcelts vai neapcelsies pats. To mēs protam un to tad arī darām uz pilnu klapi.



   Šoreiz es necitēšu un neizplūdīšu sīkumos par tālāko, taču piemetināšu tik vienu - ja pie jums kādreiz viesojas Kaiva un pēc tam jūs savās mājās atrodat lieku telefonu, - tas ir Kaivas. Viņa tā mēz darīt. Telefona aizmiršana šai dāmai ir gluži vai kā tradīcija, kas novārtā netika pamesta arī šoreiz. Ak, ar ko tik es neesmu runājusi pa Kaivija telefonu, atbildot uz zvaniem, kamēr tas glabājas pie manis!

Šis bija jums mazai apjausmiņai par mūsu draugu vakaru.

Smī.
Laurijs

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Svētku Ance

   Parasti savu domu risinu ap bildēm, kuras ar Kaiviju jau iepriekš saliekam šeit, lai būtu skaidrs,ko stāstīt un ko ne. Un tomēr.Šoreiz es jūtu vajadzību jums izstāstīt, kā mūsu kompānija pie tādas Ances tikusi un kas tā Ance tāda vispār ir. Es izlaidīšu lielu daļu atmiņu ainu, jo tas patērētu pārāk daudz laika gan man, gan jums.
   Īsumiņā jāsaka tā. Jā, man nav māsas, bet toties man ir Ance. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka viņa to manā dzīvē aizstājusi un visiem simts. Ancei bija knapi pieci gadi, kad mans nicinājums pret mazo gaišmataino meitēnu sāka pāraugt draudzībā, kura stiprinājusies gadu gadiem, līdz pat šodienai. Tad nu par mūsu kompāniju. Mana kompānija jau daudzus gadus ir nemainīga - Rihards jau pirms laba laika ar mums sācis runāt, un nu pat šķiet, ka visai labprātīgi to dara un jāsaka, ka arī Krists nu ir ar visām četrām iefiltrēts mūsu draugu "pamatsastāvā". Mēs jau vienmēr stiepjam līdzi savus tuvākos, ne tā? Tā arī kompānijā pamazām, bet visai neatlaidīgi sāka parādīties Ances seja. Un te nu mēs attopamies sešu cilvēku sastāvā.
   Un nu par Dzimšandienu, pirms Dzimšandienas drudzi, kas varbūt nenomāca Anci, bet mums gan lika pakustināt domu rievas un somu somām.
   Četru cilvēku sastāvā mēs sapulcējāmies (atļaušos lietot saīsinājumus) pie GC, lai dotos dāvanu meklējumos. Rihards atkal sevī sajūt mākslinieku, šoreiz gan ne frizieri, bet stilistu, un no Kaivas jostas tiek veidotas bantes un kliņģeri. Viss beidzas ar to,ka Kaiva tiek piesaitēta pie staba. Redzat zilo somu? Jā. To es iepriekšējā dienā biju noskatījusi un pirms tikšanās iegādāju arī sev.

   Kaivu piesienam, Kaivu atsienam. Linda ziņkārīgi iebāž manā pirkumu maisiņā degunu, izvelk somu, tiek izteikta atzinība abām par somas izvēli un spīdošām acīm paziņots, ka Lindai arī tādu vajag. Vajag un cauri. Lūk rezultāts. Soma. Soma. Soma. To vajag bildēs, Rihards tiek apkarināts ar bildē nederīgām mantām un deleģēts par fotogrāfu. Ir arī bildes, kurās Rihards bildē, kā tūristi bildē viņu, bildējot mūs. Jāsaka, ka mūsu šķērsieliņas izdarības izpelnījās daudzu tūristu sajūsmu un acīm tika sava tiesa svešu zibspuldžu.


   Šis mūsu Rihards pēc mana lūguma, lai uztaisa "parastu seju". Dāvanas sapirktas pilna soma, satraukums mitējies, un mēs varam doties noskaņoties  tās dienas rītdienai.


   Un nu mēs jau esam trīspadsmitajā augustā. Ance ar mani pie sāna kādu pusi stundas pati no savām Dzimšandienas svinībām nokavēja. Taču tie esam mēs un tas nav nekas neparasts.
   Kā jau bieži tas notiek, sākas sānos bikstīšana un nepacietīgi "nu, nu, runā tu!". Es iesāku mūsu sveicienu tikpat nejēdzīgi, kā vairumā gadījumu, un manas ievadrunas vārdu izskaņā apsveikumu teikt tiek izvirzīts Krists.


   Ance ir apsveikta, pirmā smiešanās, klupšana un kāpelēšana pār soliņiem pie gaviļnieces ir aiz muguras, un ir laiks pasniegt īpašo "Valda dāvanu". Te atkāpītei, bet, atkal neizplūstot skaidrojošās detaļās, jādara jums zināms, ka ar Anci mums tāds vecs joks. Esmu viņas telefonā kā Valdis Zatlers jau, šķiet, piekto gadu un tā tieku uzrunāta arī dabā. Kā nu sagadījies, kā ne - Valdis Zatlers (manā personā) ir iestājies Zatlera Reformu partijā pie lielā, īstā Zatler' Valda. Un tad nu laiks Valdim pasniegt dāvanu no Valda.
   Ieslēdzu nopietnu seju blakus jūsmīgai Ancei. Kurš mani pazīst, zina - nopietna seja man uz ilgu laiku neturas, īpaši jau tad, kad tā jātēlo.

   Un te, no kurpju, virtuļu un konfekšu kastēm mums pretim raugās Dzimšandienas cienasts.


   Pāris plastmasīgu tostu ar imitētiem "strinkš,strinkš", kā jau esam paraduši darīt un tad jau aiziet ēšana. Redzat maizītes? Ance sacīja, ka, tās gatavojot ir eksperimentējusi, veicinot dažādību. Viņas uzdrošināšanās tika gavilēm atzīmēta kā patiešām kas spēcīgs - maizītes ar tomātiem un maizītes bez tomātiem - tur jābūt drosmei tā variēt!


   Ēdājiem ēdājbildes. Kaiva, bildi aplūkodama, izteicās, ka visai labi esam iejutušies tēlā. Man nācās norādīt uz to, ka būt sev jau nav nemaz tik grūti. Tēlots te tiek maz, jo ēst mums patīk un to mēs neslēpjam.


   Gadi varbūt arī iet. Tomēr mēs jau arvien esam tie paši. Varbūt gudrāki, varbūt ne, bet pavisam noteikti - tik pat neveikli kā allaž. Un tomāts manā klēpī.


   Vēl kaudze dumju bilžu, no smiekliem sāpoši vēderi, krītošs ēdiens, sulā slīkstošas lapsenes, skraidīšana pa estrādes soliņiem, šahistu dziesmas un citādi sīkumi, un tad jau tumsiņa. Tumsiņā dodamies cauru Vecrīgas ļaužu piepildītajām ielām, kurās dzīvība sestdienas vakarā daudz lielāka kā dienās. Mūsu galamērķis ir Krastmala. Tur mēs nekaunīgi savācam visu tās apmeklētāju uzmanību sev un stutējam augšā lukturīti, ko laist gaisā, kā jau nu tas mums par paradumu kļuvis katros svētkos. Šoreiz viss bez starpgadījumiem, vēja tikpat kā nav, bezmākoņu debesis vēlīgi saņem mūsu laternu un visu skatieni arvien pavada lukturīti,kas pamazām nozūd naktī.


 Nedaudz priecīga klusuma, pirms visi attopas no pārdomām un jāsteidz vēl uztaisīt pēdējās bildes.


   Mums piemīt tendence taisīt ļoti glupas un ar saturisko vērtību ne visai piepildītas bildes, taču reizēm vajag arī to un šoreiz mums to prieku sagādā Rihards un Kaivijs ar Sergeju uz galvas (bante). Kāpēc Sergejs ir tieši Sergejs, es nezinu. Es neatceros.

   Vakars jau vēls un jāķer pēdējais transports mājup. Vēl tikai ceļš caur tunelim, kuru pavada izbrīna saucieni par to, ka tas pat tiekot apgaismots.
   Balle apmēram galā, Ance priecīga, draugi priecīgi un mēs sākam gaidīt nākamos svētkus, balles un paballītes.



Smī.
Laurijs