Džezs

   Sākšu ar vārdiem, kurus atceros no kādas filmas, pat visai iespējams, ka tie bija Simpsoni: "Džezs ir resno cilvēku mūzika". Diena tieši laikā, lai sajustos resnas.

   Bija lietaina nedēļa un tātad arī nedaudz lietaina ceturtdiena. Es varēju iet, kur vien iedomājos - lija. Pie Kaivas nelija. Jau nedēļas sākumā bijām nolēmušas apmeklēt džeza koncertu Mazās ģildes dārziņā. Ja nu kādu māc interese-nākamie koncerti 18. un 25. augustā. Protams, man izkāpjot no tramvaja, lai  visai ātri izpildītu pārģērbšanās rituālu un naski dotos uz koncertu, sāk līt. Pēc apspriedes ar Kaiviju un bažīgiem skatiem debesīs mēs nolemjam riskēt un braucam uz Vecrīgu. Lietussargs? Nē, to paņemt mums prātā neienāk.

   Pa ceļam, gluži kā iesildošā grupa, mūsu skatam paveras un ausij diezgan tīkamu gabalu spēlē šīs "Omītes" ar patiesu vīrieti sevī. Taču līdz koncertam vairs tikai... Ak,nē. Koncerts jau ir sācies - mēs kā parasti kavējam.

   Dažas snaikstīšanās bildes aiz priekšā sēdošajiem ļaužiem un šis ir viss, kas iznācis no mūsu centieniem nobildēt māksliniekus. Bet tad mēs izlemjam, ka galvenais šeit nav bildes kvalitatīvs saturs, bet gan ideja pati par sevi. Mūzika lieliska. Nākamais Kaivas secinājums - džezu klausās veci cilvēki. Nē, nē - bija jau arī citi - bērni, kas karājās žogā, visādvecuma tūristi, un daži mūsu paaudzes ļaudis.

   Koncerts galā. Dodamies izstaigāt Vecrīgu un tuvākos veikalus. Diena jau sapinusies ar vakaru un laikam jau jāsāk mērot ceļu mājup, kad pēkšņi Kaiva nozūd, kamēr es aizdomājusies slinki soļoju tālāk pat nemanīdama viņas prombūtni. Un, lūk, ko viņa ieraudzījusi! Varavīksnes rozes! Kaiva nospriež, ja kāds vēlas tai dāvināt rozes, turpmāk lai dāvina tikai šādas. Pēc mana izbrīna un jautājuma, vai tad viņai tādas patiešām patīk, viņa atbild:"Nē, bet tomēr - tās ir visjautrākās rozes, kādas jebkad esmu redzējusi!"

   Nē. Mēs tomēr vēl nevaram iet mājas. Drīzāk gan nevēlamies. Un tiek izlemts "iet apkārt". Kur apkārt - nav zināms. Ejam apkārt, Kaivijam jauna soma, man - vienkārši soma un ir jātaisa bildes. Esmu izlēmusi šeit neminēt manas māmuļas izteikumus par mūsu somu krāsām. Vienu tā raksturoja tik medicīniskā valodā un salīdzinājums bija tik ļoti apstulbinošs, ka man, kā parastajam mirstīgajam, tas nekad nevienā smadzeņu šūnā nebūtu ienācis prātā.

Un tā,lūk,mūsu ceturtdiena īsumiņā.

Smī.
Laurijs

Jaunums

   Pirms pāries dienām ar Lindu un Kristu atkal devāmies riteņot. Šoreiz gan tas nebija parasts riteņojiens, jo Linda izbrauca pirmo reizi ar savu tikko iegādāto divriteni. Kā jau bildē varat vērot tas ir varen smuks - gaiši zils, lieliem riteņiem un visādi citādi ērts braucamrīks Rīgas ielām. 

   Tomēr, lai arī brīnišķīgs, arī tam ir neieciešams gaiss riepās, lai Linda varētu braukt nevis stumt.  Tad nu mēs devāmies uz tuvējo benzīntanku, lai uzpildītu divriteņa riepas ar gaisu, jo Krists apgalvoja, ka ar viņa pumpi tas nesot izdarāms. Brīdī, kad Krists aplūkoja iespējas uzpildīt gaisu ar tur pieejamo ierīci, viņš strauji mainīja savas domas. Izrādās ar to nevar iedabūt gaisu Lindas divriteņa riepās ne tik, tomēr nekas nav zaudēts, jo ar Krista pumpi var. Ei nu sazin, kā bija mainījies pumpis vai Krista uzskati par tā derīgumu, bet riepas tika kārtīgi piepumpētas un mēs varējām doties tālāk.

 

Pingvīni un pingvīns

 

   Nokļuvām mēs ārkārtīgi mīlīgā parkā netālu no Andrejsalas. Mēs ar Lindu apsēdējām soliņu, bet Krists tikmēr gauži nopietni uztvēra manu paziņojumu, ka viņam vajadzētu braukt ap dīķi 10 reizes. Nevaru gan apgalvot, ka ārkārtīgi sajūsminātais Krists apbrauca tieši 10 reizes, bet pāris tantes un dažus bērnus pa ceļam viņš sabaidīja noteikti.

   Krists piestāja kā reiz, lai aplūkotu manu jauno sēdēšanas veidu. Es izlēmu, ka sēdēt un vērot pīles nav interesanti un ka soliņš lieti noderētu, lai aplūkotu mākoņos, tad nu turpmāk ,ja redzam mani sēžam šādi nebrīnietis - tā tam vajag būt. Starp citu izrādās dažas konfektes krāso mēli un pat necenšas to reklamēt. Tā sakot pārsteigums.

 

    Tā kā mūsu jauko pasēdēšanu parkā sāka traucēt lietus lāses, nolēmām doties prom. Visi trīs apņēmīgi mināmies, līdz Linda ārkārtīgi strauji nobremzē, tā man gandrīz ietriecoties viņas divrtienī. Es ārkārtīgi pārsteigta vaicāju, kādēļ bija jāveic šāda strauja apstāšanās, uz ko Linda atrauc, ka zem kokiem nelīstot. Lai nu kā mēs ar Kristu laiku lieki netērējam un mētājam manu jauniegūto kaučuka bumbiņu, kuru nostaļģijas pārņemta ieguvu no tāda automāta Rimi, kurā var iemest naudiņas un ārā dabūt bumbiņu.

   Tad nu nogaidījuši mazāku lietutiņu, braucām mājup. Neilgu laiku kopšs izšķīrāmies, lai katrs dotos uz savu pusi, es saņēmu šādu sms no Lindas: "Ne jau es iebraucu sienā ar savu jauno divriteni :D". Tāds nu bija Lindas divriteņa pirmais izbrauciens un arī pirmais iebrauciens sienā.

Mjau

Kaivijs

Laurija vārdiņdiena

Jā, mēs esam lēnas [:D], tomēr te nu tas ir- mūsu Lauru dienas ieraksts. Lai apsveiktu Lauriju, mēs ar Lindu uzcepām Sarkano [zilo] velveta kūku, kas gluži labi iederējās mūsu piknikošanā Vērmanes dārzā.

Laurijs priecājās par torti! Šeit vēl viņa nezin, ka torte ir laimīgi zila :D

Pārsteigums bija varen liels, kad atklājās, ka nevainīgā paskata kūka bija ar zilu iekšpusi. Arī pārējā publika uz mums vērās ar manāmu izbrīnu, un daži večuki, kas ar mums aprunājās, dodoties prom no šaha spēles, apšaubīja kūkas ēšanas iespējas.

Torte ar pārsteigumu.

Nom, nom, nom...

Mums gan šādas šaubas neradās un kūku ēdām gardu muti.

Kamēr mēs darbinājām mutes, citi darbināja smadzenes.

Smī!

The story of our life.

Protams, ka ar vienu kūku jau nu mums nepietiktu. Kā jau tas ir zināms - mums garšo ēst!

Laurijs:"Es gribētu, lai man ir resni draugi, tad es varētu sēdēt aizvējā!"

Tā nebūtu Kaiva, ja visas glāzes paliktu uz galda[sola].

Mums viss bija tik šiki, ka mēs stilojām ar mini stikla sulas glāzēm. Mjā... Kad es pamanījos glāzi notriekt zemē, mūsu tā brīža kompanjons teica, ka trauki plīst uz laimi un tad jau Laura drīz dabūšot labu vīru.

Sirdslēdijas.

Atvadoties gribu bilst Lindas ģeniālo vārdu virknējumu:
"Dāvātam zobam zirgos neskatās."
Lai jums veseli zobi ;)

Mjau.
Kaivijs

Kā mēs sarkano [zilo] velveta kūku cepām

Tā kā Laurijam šonedēļ bija vārda diena, tad mums vajadzēja izdomāt, kā viņu iepriecināt.  Protams, mūsu domas kā parasti grozījās ap ēdienu, un mēs izlēmām cept Sarkano Velveta kūku. Aradām recepti un ķērāmies pie darba.

Kaiva priecājas, ka dabūja nazi rokās.

Tā kā mums patīk visu padarīt vēl drusciņ trakāku, sarkanā kūka kļuva par zilo.



Biskvīts ir gatavs un diezgan zils. Lindas mamma paziņoja, ka viņa gan neko tādu mutē neņemtu.

Kāpēc gan neizmantot gaļas kapājamo nazi, lai uzziestu krēmu.

Lauriju svinam krāsaini un rotājam ar Skittles.

Mūsu Supersarkanāzilāvelveta kūka ir gatava!

Tā kā mēs nebijām ne reizes cepušas veselu kūku, tad galu galā bijām gluži apmierinātas ar rezultātu. Pats galvenais, ka Lauris priecājās un par to nākamajā ierakstā:)

Kaivijs

Linda

Puķītes

Kursabiedrenei šodien ir dzimumdiena un ceru viņu iepriecināt ar ziliem puķu auskariņiem:)

Miu.

Kaivijs