Jāņi

   Ne jau bieži izdodas sadzenāt kopā visu draugu bariņu. Katram ir savs ikdienas miljons padarāms, un visiem kopā satikties un priecāties par dzīvi nesanāk. Tādēļ ir ļoti, ļoti jauki, ka pastāv visādi svētki, jo tajos tad nu katrs noliek maliņā ikdienas lietas un vienkārši ir kopā ar draugiem. 

   Jāņi noteikti ir vieni no šiem svētkiem un nu jau par tradīciju ir kļuvis satikties Engurē. Šoreiz kā par brīnumu esam visi, kas nu mēs varētu būt, un tas pilnīgi noteikti nodrošina diezgan konstantu kņadu, kāda drauga ķircināšanu vai vienkārši dumjas sejas. Mēs kā jau mēs kārtīgi pievērsāmies pārtikas jautājumam. Tādēļ satraukumam nav pamata, jo sarkanā roka pieder Kristam, kurš tikai mēģināja mūs nosmērēt ar gaļas marinādi nevis nožmiegt.

 

 

    Es izlēmu, ka nav ko lietas atlikt un apvienošu patīkamo ar lietderīgo, tas ir, sabildēšu Lauriju. Viņa gan neizrādīja tikpat lielu sajūsmu, kad es paziņoju, ka plānoju pielīmēt viņas uzacis pie sejas un noklāt visu ar spīdumiem. Tomēr Laurijs bija īsts vīrs (vairāk jau kā tāds, kas ir drag queen, jo parasti vīri laikam nestaigā ar spīdumainu seju) un padevās manām idejām. Jāazīst, ka pēc šī pasākuma ne tikai Laurijs bija ar spīdumiem turpmākās dienas, bet arī visi pārējie.

    Jāņi ir un paliek Jāņi, tādēļ vainags ir absolūta nepieciešamība. Kad nu mēs visi devāmie Jāņu zāļu meklējumos, tad izklīdām pa ceļu kā tāda skolēnu grupa. Es noteikti gribētu vērst uzmanību uz Bromance, kas mums te ir izveidojusies. Visnotaļ piemīlīgi!

    Kad Jāņu zāles ir savāktas, tad var ķertie pie vainagu pīšanas. Protams, viss tiek darīts ar rūpību, bet tā kā puiši vainagus nepina, tad viņi rūpējās par meitenēm. Tas būtu, Linda bija neapmierināta, ka viņas pleds krīt no pleciem nost, un tādēļ Rihards un Kārlis nolēma viņai izlīdzēt un, izmantojot vainagu pīšanas tehniku, piesiet pledu ar diegu pie Lindas. Tas, kādēļ pie Lindas tika piesiets ne tikai pleds, bet arī Anna, gan man ir aizvien viegli neskaidrs.

   Tas drošvien ir pamanāms, ka mums patīk ēst. Šeit tikai vēl viens uzskates materiāls. Mēs izlēmām, ka Māršmalovu ēšanas bildes jau būtu par traku lielākajai daļai apzinīgu cilvēku.

    Gāja mums forši un pat ļoti. Smējāmies tā, ka Ance atkal kaut kādu iemeslu dēļ nogāzās gar zemi, bet tas tā ir paredzēts. Un vispār sasmēlāmies iedvesmu un prieku turpmākajai vasarai. Ceru, ka arī tavi Jāņi bija tik pat pozitīvi!

Miu,

Kaivijs

Izlaidums

   Mūsu valstī ir tāda pilsēta Rīga. Rīgā savukārt ir kāda skola, kur mācās daudz talantīgu, izskatīgu, jautru un interesantu cilvēku, no kuriem vairākus mums tad ir tas gods pazīt. Tā ir Rīgas 6. vidusskola. Tur mācījās un nu to pabeidza cilvēks, kura bilde google meklētājā atrodama pie vārda "hipsteri". Jā. Tas ir mūsu Rihards!

   Izlaidumā valdīja viegla nenopietnība. Protams, neiztikt bez saldsērības un tādēļ skolas direktors, jau kuro reizi paziņojot, ka pirmo reizi runā mikrofonā, teica runu, kas noteikti saturā līdzvērtīga visām citām direktoru runām skolu izlaidums. Māksla ir runāt un neko tā arī nepateikt!

   Mūsu Rihards drusku padiriģēja pašu izveidoto izlaiduma kori "Osvalds" un drusciņ paimprovizēja ar savu runu. Ai, jums to vajadzēja dzirdēt!

   Šis ir tikai sākums. Beigās Rihards bija tik ļoti nokrauts ar ziediem, ka līdzinājās staigājošam ziedu klēpim. Viņa mājas izskatās pēc ziedu veikaliņa.

   Viņš mums ir caur un cauri muzikāls, radošs un talantīgs.

 

   Uztaisījām kaudzi bloga stāstos iesaistīto draugu bildes. Viena apskatei. Pārējās ir tieši tādas pašas.

Smī.

Laurijs

Lindu diena

   Augustā mēs svinam! Tikko svinējām Ances dzimumdienu un tūlīt svinēsim Riharda pilgadību, bet tagad ir laiks Lindas vārdiņsvētkiem. Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā mēs saņēmām sms ar gluži oficiālu uzaicinājumu uz svētku pusdienām. Skaidrs - ēst būs, tad var iet.

   Sarunājām ar Lauriju, ka nu šoreiz, taču nekavēsim. Ja jau pusdienas, tad jāierodas laikā! Nodomi labi, izpildījums ne tik spīdošs. Mēs abas par pārsteigumu tik tiešām ieradāmies laikā, bet mūsu centienus iztrekāja Ance kura drusku iekavēja. Nu neko, mēs jau nu garlaicībā nenīksim tādēļ pievērsāmies jaunākajam modes kliedzienam - bomzingam jeb hoboingam. Kā jau tas ir zināms gan plankings, gan ovlings ir galīgi novecojis un nestilīgs, bet bomzings ir jaunums, kas pārņem pasauli! Nu vismaz sāk. Bomzings aizsākās ši gada Jāņos ar Lauru kā pirmo bomzingotāju.

   Tā kā Vecrīga ir vieta ar daudziem cilvēkiem mēs sabijāmies, ka kāds manu vietu varētu aizņemt, tādēļ Laura man to rezervēja. Nekādas raizes - vieta palika brīva, un es varēju atsēdēties cik tik tīk. Iesaku, savu rezervēšanas zīmi vari pasūtīt pie Laurija.

   Jā, mums patīk muļķoties.

 

   Tam-pa-ram! Un mēs esam nonākušas pie Lindas. Dāvaniņa ir nodota jubilāram un viegli muļķīga bilde top. Nepaiet ne sekundes, kad mēs jau pie galda esam piesēduši un ēdam pilnu muti. Tās nebūtu mēs, ja jau pašās pirmajās minūtēs kaut kas netiktu izliets, apgāsts vai nomests. Es sāku aplaistīdama galdu, tad Laurijs pacentās nosviest zemē tomātu un Lindas pirmais mēģinājums padzerties beidzās ar slapjām biksēm. Linda vienubrīdi jau sabijās, ka apēdīsim visu, un daļiņu kūkas noslēpa, lai var pacienāt māmiņu un brāli, kas ieradās vēlāk (kļūda). Jāatzīst, ka mēs tik tiešām nevarētu būt raksturojami kā viesi, kas ēd tkautrēdamies, bet nu tāpēc jau esam draugi - nav mums jāizliekas.

 

   Šeit mēs varam vērot kā Ance mēģina stiepties pēc kūkas, bet Laura viņu veikli atvaira un ir ārkārtīgi apmierināta par to. Galu galā mēs viņu tomēr uzveicām un arī dabūjām kūku.

 

    Un šampanietis! Kā jau svētkos pienākas ir šampanietis. Īsu brīdi papriecājušās par ekstra košajām glāzēm kādas pie Lindas var atrast mēs lūdzam, lai Krists kā iespējams veiklākais no mums nodarbojas ar pudeles attaisīšanu un šampanieša liešanu. Ar attaisīšanu gāja labi, ar liešanu arī līdz nezināmu iemeslu dēļ Krists iebāza degunu šampanieša putās un vēl centās ievilkt gaisu tajā brīdī. Jautrība neaprakstāma, lēkājošs Krists un joki par to, ka tagad jaunā mode ir nevis dzert, bet šņaukt šampanieti.

Uzskates materiāls kāda rādās pasaule, ja šņauc šapanieti.

   Šampanietis glāzēs, vēderi pieēsti tā, ka nevar kustēt, un Linda mani deleģē par to nelaimīgo, kam ir jāmēģina izsprast jauniegūtās spēles noteikumus. Spēle kā tāda liekas ārkārtīgi jancīgi, saucas Vaga un ir par pupām. Tām, kas dārzā aug un lielākoties ir zaļas. Šeit lūk ir kovboju pupa un dedzinātāju pupa, un pupa, kurai nav drēbes. Ei nu sazin kādēļ tā. Tad es cenšos pievērsties noteikumiem. Lasu skaļi un izteiksmīgi, neklausās neviens un man sāk nākt miegs, bet Linda ārkārtīgi entuziastiski mani mudina saprast, lai var spēlēt. Tiesa gan ne tik entuziastiski, lai to darītu pati. Galu galā, es ideju esmu uztvērusi cik nu spēju un cenšos to izskaidrot saviem biedriem. No sākuma gāja grūti, bet vēlāk jau mēs kļuvām par stratēģiskiem meistariem pupu krāšanā, stādīšana un novākšanā. Nez ko omītes domātu par mūsu zināšanām šajā jomā.

   Tomēr, katrai jaukai svinēšanai pienāk beigas, un ir jādodas mājās. Šķīvji ir tukši, vēderi pilni un viegli miegaini mēs dodamies uz savām mītnes vietām, lai gatavotos Riharda ballītei.

Mjurr.

Kaivijs

Svētku Ance

   Parasti savu domu risinu ap bildēm, kuras ar Kaiviju jau iepriekš saliekam šeit, lai būtu skaidrs,ko stāstīt un ko ne. Un tomēr.Šoreiz es jūtu vajadzību jums izstāstīt, kā mūsu kompānija pie tādas Ances tikusi un kas tā Ance tāda vispār ir. Es izlaidīšu lielu daļu atmiņu ainu, jo tas patērētu pārāk daudz laika gan man, gan jums.

   Īsumiņā jāsaka tā. Jā, man nav māsas, bet toties man ir Ance. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka viņa to manā dzīvē aizstājusi un visiem simts. Ancei bija knapi pieci gadi, kad mans nicinājums pret mazo gaišmataino meitēnu sāka pāraugt draudzībā, kura stiprinājusies gadu gadiem, līdz pat šodienai. Tad nu par mūsu kompāniju. Mana kompānija jau daudzus gadus ir nemainīga - Rihards jau pirms laba laika ar mums sācis runāt, un nu pat šķiet, ka visai labprātīgi to dara un jāsaka, ka arī Krists nu ir ar visām četrām iefiltrēts mūsu draugu "pamatsastāvā". Mēs jau vienmēr stiepjam līdzi savus tuvākos, ne tā? Tā arī kompānijā pamazām, bet visai neatlaidīgi sāka parādīties Ances seja. Un te nu mēs attopamies sešu cilvēku sastāvā.

   Un nu par Dzimšandienu, pirms Dzimšandienas drudzi, kas varbūt nenomāca Anci, bet mums gan lika pakustināt domu rievas un somu somām.

   Četru cilvēku sastāvā mēs sapulcējāmies (atļaušos lietot saīsinājumus) pie GC, lai dotos dāvanu meklējumos. Rihards atkal sevī sajūt mākslinieku, šoreiz gan ne frizieri, bet stilistu, un no Kaivas jostas tiek veidotas bantes un kliņģeri. Viss beidzas ar to,ka Kaiva tiek piesaitēta pie staba. Redzat zilo somu? Jā. To es iepriekšējā dienā biju noskatījusi un pirms tikšanās iegādāju arī sev.

   Kaivu piesienam, Kaivu atsienam. Linda ziņkārīgi iebāž manā pirkumu maisiņā degunu, izvelk somu, tiek izteikta atzinība abām par somas izvēli un spīdošām acīm paziņots, ka Lindai arī tādu vajag. Vajag un cauri. Lūk rezultāts. Soma. Soma. Soma. To vajag bildēs, Rihards tiek apkarināts ar bildē nederīgām mantām un deleģēts par fotogrāfu. Ir arī bildes, kurās Rihards bildē, kā tūristi bildē viņu, bildējot mūs. Jāsaka, ka mūsu šķērsieliņas izdarības izpelnījās daudzu tūristu sajūsmu un acīm tika sava tiesa svešu zibspuldžu.

   Šis mūsu Rihards pēc mana lūguma, lai uztaisa "parastu seju". Dāvanas sapirktas pilna soma, satraukums mitējies, un mēs varam doties noskaņoties  tās dienas rītdienai.

   Un nu mēs jau esam trīspadsmitajā augustā. Ance ar mani pie sāna kādu pusi stundas pati no savām Dzimšandienas svinībām nokavēja. Taču tie esam mēs un tas nav nekas neparasts.

   Kā jau bieži tas notiek, sākas sānos bikstīšana un nepacietīgi "nu, nu, runā tu!". Es iesāku mūsu sveicienu tikpat nejēdzīgi, kā vairumā gadījumu, un manas ievadrunas vārdu izskaņā apsveikumu teikt tiek izvirzīts Krists.

   Ance ir apsveikta, pirmā smiešanās, klupšana un kāpelēšana pār soliņiem pie gaviļnieces ir aiz muguras, un ir laiks pasniegt īpašo "Valda dāvanu". Te atkāpītei, bet, atkal neizplūstot skaidrojošās detaļās, jādara jums zināms, ka ar Anci mums tāds vecs joks. Esmu viņas telefonā kā Valdis Zatlers jau, šķiet, piekto gadu un tā tieku uzrunāta arī dabā. Kā nu sagadījies, kā ne - Valdis Zatlers (manā personā) ir iestājies Zatlera Reformu partijā pie lielā, īstā Zatler' Valda. Un tad nu laiks Valdim pasniegt dāvanu no Valda.

   Ieslēdzu nopietnu seju blakus jūsmīgai Ancei. Kurš mani pazīst, zina - nopietna seja man uz ilgu laiku neturas, īpaši jau tad, kad tā jātēlo.

   Un te, no kurpju, virtuļu un konfekšu kastēm mums pretim raugās Dzimšandienas cienasts.

   Pāris plastmasīgu tostu ar imitētiem "strinkš,strinkš", kā jau esam paraduši darīt un tad jau aiziet ēšana. Redzat maizītes? Ance sacīja, ka, tās gatavojot ir eksperimentējusi, veicinot dažādību. Viņas uzdrošināšanās tika gavilēm atzīmēta kā patiešām kas spēcīgs - maizītes ar tomātiem un maizītes bez tomātiem - tur jābūt drosmei tā variēt!

   Ēdājiem ēdājbildes. Kaiva, bildi aplūkodama, izteicās, ka visai labi esam iejutušies tēlā. Man nācās norādīt uz to, ka būt sev jau nav nemaz tik grūti. Tēlots te tiek maz, jo ēst mums patīk un to mēs neslēpjam.

   Gadi varbūt arī iet. Tomēr mēs jau arvien esam tie paši. Varbūt gudrāki, varbūt ne, bet pavisam noteikti - tik pat neveikli kā allaž. Un tomāts manā klēpī.

   Vēl kaudze dumju bilžu, no smiekliem sāpoši vēderi, krītošs ēdiens, sulā slīkstošas lapsenes, skraidīšana pa estrādes soliņiem, šahistu dziesmas un citādi sīkumi, un tad jau tumsiņa. Tumsiņā dodamies cauru Vecrīgas ļaužu piepildītajām ielām, kurās dzīvība sestdienas vakarā daudz lielāka kā dienās. Mūsu galamērķis ir Krastmala. Tur mēs nekaunīgi savācam visu tās apmeklētāju uzmanību sev un stutējam augšā lukturīti, ko laist gaisā, kā jau nu tas mums par paradumu kļuvis katros svētkos. Šoreiz viss bez starpgadījumiem, vēja tikpat kā nav, bezmākoņu debesis vēlīgi saņem mūsu laternu un visu skatieni arvien pavada lukturīti,kas pamazām nozūd naktī.

 

 Nedaudz priecīga klusuma, pirms visi attopas no pārdomām un jāsteidz vēl uztaisīt pēdējās bildes.

 

   Mums piemīt tendence taisīt ļoti glupas un ar saturisko vērtību ne visai piepildītas bildes, taču reizēm vajag arī to un šoreiz mums to prieku sagādā Rihards un Kaivijs ar Sergeju uz galvas (bante). Kāpēc Sergejs ir tieši Sergejs, es nezinu. Es neatceros.

   Vakars jau vēls un jāķer pēdējais transports mājup. Vēl tikai ceļš caur tunelim, kuru pavada izbrīna saucieni par to, ka tas pat tiekot apgaismots.

   Balle apmēram galā, Ance priecīga, draugi priecīgi un mēs sākam gaidīt nākamos svētkus, balles un paballītes.

Smī.

Laurijs

Vecums

   Kā jau tas mēdz gadīties pienāca Lindas dzimumdiena. Vecums nu ir klāt un neko tur nevar padarīt. Lai atzīmētu šo faktu mēs salasījāmies kopā jau mūsu iemīļotajā Positivus pre-party. Piknikojām, noķērām pēdējās dziesmas no brīnišķīgā Kārļa Kazāka un baudījām vakaru.

Mēs esam pasaules klejotāji, kas nebaidās par sevi pasmieties :D

 

   Lindu mēs apsveicām pienācīgi ar milzu rozā maisiņiem, zilu kreppapīru un dažs labs arī ar sarkanu rozi. Linda gan izskatās viegli sērīgi, jo apcer savu pensijas fondu.

Linda aplūko skaistumu, ko Krists viņaiuzdāvināja.

 

   Tā nu mēs piknikojām - apēdām visu ēdienu rekordlielā ātrumā, bet nu tas jau nebija nekāds pārsteigums. Dalījāmies ar smieklīgumiem, ko esam piedzīvojuši nesenajās dienās, un smējāmies, smējāmies, smējāmies.

Romanķika

 

    Tā mums tāda mini tradīcija šķiet, jau Jāņos mēs palaidām gaisā vienu laternu. Arī šoreiz ievēlējāmies labas lietas un palaidām tās gaisā, lai piepildās. Tas gan nebija bez uztraukumiem. Vienu brīdi jau šķita, ka vai nu tā ietrieksies kokos vai nokritīs zemē tāpat.

   Mēs vēlējāmies palais laternu gaisā kādā interesantā vietā un tādēl braucām uz Zaķu salu. Pa ceļam sāka zibeņot un kad Linda atzīmēja, ka ir tāds briesmīgs zibens, Laura ļoti, ļoti pārklausījās. Viņa dzirdēja: "Kāds briesmīgs dibens!". Tas, protams, izraisīja vispārēju jautrību un 'dibena' joku pieplūdumu. Varbūt esat dzirdējuši latviešu tautas ticējumu - Ja Jāņu naktī redzi dibenus zibsnījam, tad nākamajā gadā būs ražens dibens.

 

Bija nu ļoti jauki un tā mēs turpināsim!

Miu.

Kaivijs

Mūsjāņi

   Jau mājot ardievas iepriekšējiem Līgo svētkiem un stūķējot vaigos pēdējās ēdiena paliekas, tika izlemts, ka arī nākamajā gadā, kas nu jau pārtapis esošajā, būtu jauki svinēt visiem kopā un tieši šeit-Engurē.

   Gads reizē ir maz un tomēr tik sasodīti daudz. Notikumu murskulis, piņķerēts un šķetināts vesela gada garumā, negaidīti dzīves pagriezieni gāja uz urrā, un tomēr beigu beigās Jāņus kopā svinējām tieši tie paši, kas pagājušajā gadā. Par tiem gada notikumu labirintiem es šoreiz nē. Par to es vispār atsakos stāstīt. Ne jau tāpēc, ka kas briesmīgs,nē. Es vienkārši daudz ko jau esmu aizmirsusi un atceros tik galveno, kura detaļas laiks manā atmiņā ir sagrozījis. Un lai nu kā, šis ir mans rakstījums par mūsu Līgo vakaru, zaļumballi ar mūžīgajiem "Kolēģiem" un visu pārējo.

   Mans stāstījums nepavisam nebūs pilnīgs un es noteikti jau esmu aizmirsusi pamatīgu daļu no tā,kas stāstīšanas vērts vai vismaz tāds,ko varbūt gribētos jums te atainot izplūstot nevajadzīgi garās rindiņās un rakstot teikumus, kuriem īsti pat nav jēgas.

   Tātad.

   Jāņu zāles jau bija salasītas un mēs ar Kaiviju jau veicām pēdējos labojumus vainadziņos, klausoties visai smadzenes nīcinošās Līgo dziesmās, kuras vienā laidā skanēja pa Latvijas radio 2. Ļoti ļauns radio. 

   Bet mums bija slinkums pārslēgt. Ā, tad par Kaivija oldskūlīgā radioaparāta antenu. Jā, es atzīstos, pagājušajā gadā mēs to nolauzām. Taču šogad antena ir manāmi uzlabota ar kādu trīsmetrīgu vadu/stiepli/kaut ko, ar ko mēs, lokot to gar sienām, karinot pie lampām vai stenderēm, centāmies rast kādu radiostaciju, kas nečerkstētu. Brītiņš izmisīgu skraidījienu ar antenu,pogu spaidīšanas un Latvijas radio nomainīja kas garam daudz tīkamāks.

   Un gluži kā saukta zvana mammīte. Viņi pa ceļam mums ievedīšot grauzdiņus. Tādu laimi mēs,protams, nevaram laist garām, meklējam kastīti un ejam. Kaivijs apsmēja manas bikses. Visi vienmēr apsmej manas bikses. Te Kaivas ķircināšanas pavedināta ieslēdzu gopņiku.                                                                                                   

   Tik vien paspēju, kā savas biksas pret ko skatā tradicionālāku nomainīt, kad mūsu biedri ar visu ēdienu jau bija klāt. Arī viņi bija apmeklējuši Andrejsalas outletu un iepirkuši sev kastes ar alu. Viens bija saukts "Žirafe". Es gan nezinu, vai tas ir īstais no saukums, vai mūsu izdomātais, taču tas,ko vēlējos pateikt,- bundžiņas bija visai smukas.Alus visai negaršīgs. Žirafi neņemiet.

   Visiem reizēm vajag dumjas bildes. Es jau otro reizi vienā dienā ķeru Maskavas ielas tēlu un mēs visi cenšamies izskatīties draudīgi.

   Tā kā es runāju pārāk daudz, es šeit neko neteikšu. Jūs skatāties paši. Nē. Jāsaka vien būs. Es gan nevarēju piemeklēt un te ievietot iepriekšējo Jāņu bildi kā uzskates materiālu, taču rociņbilde bija tāds pavājš mēģinājums atdarināt pagājušā gada bildi.

   Tāpat kā togad, kur gadījies, kur ne, uzrodas Bīriņ' Kārlis. Šoreiz komplektā ar nezināmas izcelsmes lēdiju un Kristeru, kura skatiens man vienmēr šķiet visai dzerīgs. Tās esot tik tādas acis.

   Jāņos lija. To taču jūs zināt. Tātad bija arī auksts. Siltākais,ko atradu, bija Kaivija "rarr" halāts. Atkal ceļam galdā "Eu,Laura, izdari ..". Un tad nu šoreiz man tiek piešķirts dvielis, maisiņš un esmu iecelta pabomža lomā.

   Es nezinu,kāpēc tas tālāk. Man nejautājiet. Šoreiz bildes ir likusi Kaiva. Es tikai rakstu tām riņķi un apkārt kā mācēdama. Kaiva, es tev aizliedzu likt bildes!

   Īsumā- muļķīgs rīts, muļķīgas sejas,lietus un brokastis ap 3 dienā visiem sarūmējoties ar virtuves apaļo galdu. Rihards kūpināja vārītās olas un vietoja uz postamentiem gaismās. Mēs nekad un neviens neesam bijuši tādi īsti normāli. Un mēs neapvainosimies, ja kādam uz to lieku reizi gadīsies mums atkal norādīt.

   Lindai reiz gadījās vērot,kā es pilnīgi neprofesionāli kā absolūts amatieris griežu Ances matus. 

Šķiet, todien man uz Lindu izdevās atstāt visai mānīgu profesionālu iespaidu, un viņa izlēma, ka nu ir tā diena, kad viņas mati taps zem manas rokas. Mati daudz, ļoti satraukts Krists, kurš manu darbu ik pa laiciņam pavadīja ar šausmu izsaucieniem, ieinteresēts Rihards,pieradusi un garlaikota Ance, kas mierina abus, Kaiva, kas kuļ putukrējumu, un tad jau mati apgriezti un Linda pat izskatās apmierināta. Bildes man nav, bet no nogrieztajiem matiem Rihards uzvirpināja dredu.

   Lūk arī mūsu putukrējumēšana. Ēdām līdz slikti. Kaiva atmiņu pārņemta pēkšņi iebakstīja man sejā putukrējumainu pirkstu. Protams, tas ir kara pieteikums,kurā gan, jāsaka,ka pati Kaiva necieta.

Un mūsu pasākumi vienmēr ir ar kādām spēlītēm. Jūsmīgi spēlētāji un jautra spēle.

Jā, mēs apceļam viens otru, mēs kaitinām un mokām viens otru,  bet tas jau piederas pie lietas. Viens draugu labums ir tas,ka tos var apcelt,ne tā?

   Ar paziņojumu "Es zinu,kāpēc dinozauri izmira!" Tiek no iepakojuma izņemta lanterna, ko gatavojamies laist debesīs un vēlēties vēlēšanos. Ēdam,ģērbjamies,smejamies,ēdam un dodamies laist to brīnumu debesīs.

   Tika izlemts, ka Bīriņš būs tas fotogrāfs un bildēs,kā mēs laižam gaisā to uzparikti. Taču viņš bija tik aizņemts ar komentēšanu, ka pēc jautājuma "Kārli, tu bildes uztaisīji?!" dzirdējām tikai mulsu "oi". Nekas. Viena tumšu debesu bilde ar mazu ripuli un iekšēja riebuma pret zibspuldzi bildes mums ir. Labāk nekā nekas un mēs lāčojam mājās visai neveikli un diezgan neveiksmīgi cenšoties tumsā izlavierēt caur peļķēm.

Ir ļoti vēls vai diezgan agrs. Te mans ēdienu mešanas sakāmais der visai labi. Nokrita tas,kas nokrita. Ance kārtējo reizi ir zemē, balle beigta un pēc naksnīgām sarunām uz lievenīša mēs dodamies gulēt. 

Nākamajā rītā jau agri mūsu biedri devās prom.Palikām jau atkal tik mēs ar Kaiviju. 

Smī.

Laurijs