Rāda ziņas ar etiķeti Prieks. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Prieks. Rādīt visas ziņas

ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Jāņi

   Ne jau bieži izdodas sadzenāt kopā visu draugu bariņu. Katram ir savs ikdienas miljons padarāms, un visiem kopā satikties un priecāties par dzīvi nesanāk. Tādēļ ir ļoti, ļoti jauki, ka pastāv visādi svētki, jo tajos tad nu katrs noliek maliņā ikdienas lietas un vienkārši ir kopā ar draugiem. 
   Jāņi noteikti ir vieni no šiem svētkiem un nu jau par tradīciju ir kļuvis satikties Engurē. Šoreiz kā par brīnumu esam visi, kas nu mēs varētu būt, un tas pilnīgi noteikti nodrošina diezgan konstantu kņadu, kāda drauga ķircināšanu vai vienkārši dumjas sejas. Mēs kā jau mēs kārtīgi pievērsāmies pārtikas jautājumam. Tādēļ satraukumam nav pamata, jo sarkanā roka pieder Kristam, kurš tikai mēģināja mūs nosmērēt ar gaļas marinādi nevis nožmiegt.

 

 

    Es izlēmu, ka nav ko lietas atlikt un apvienošu patīkamo ar lietderīgo, tas ir, sabildēšu Lauriju. Viņa gan neizrādīja tikpat lielu sajūsmu, kad es paziņoju, ka plānoju pielīmēt viņas uzacis pie sejas un noklāt visu ar spīdumiem. Tomēr Laurijs bija īsts vīrs (vairāk jau kā tāds, kas ir drag queen, jo parasti vīri laikam nestaigā ar spīdumainu seju) un padevās manām idejām. Jāazīst, ka pēc šī pasākuma ne tikai Laurijs bija ar spīdumiem turpmākās dienas, bet arī visi pārējie.






    Jāņi ir un paliek Jāņi, tādēļ vainags ir absolūta nepieciešamība. Kad nu mēs visi devāmie Jāņu zāļu meklējumos, tad izklīdām pa ceļu kā tāda skolēnu grupa. Es noteikti gribētu vērst uzmanību uz Bromance, kas mums te ir izveidojusies. Visnotaļ piemīlīgi!





    Kad Jāņu zāles ir savāktas, tad var ķertie pie vainagu pīšanas. Protams, viss tiek darīts ar rūpību, bet tā kā puiši vainagus nepina, tad viņi rūpējās par meitenēm. Tas būtu, Linda bija neapmierināta, ka viņas pleds krīt no pleciem nost, un tādēļ Rihards un Kārlis nolēma viņai izlīdzēt un, izmantojot vainagu pīšanas tehniku, piesiet pledu ar diegu pie Lindas. Tas, kādēļ pie Lindas tika piesiets ne tikai pleds, bet arī Anna, gan man ir aizvien viegli neskaidrs.




   Tas drošvien ir pamanāms, ka mums patīk ēst. Šeit tikai vēl viens uzskates materiāls. Mēs izlēmām, ka Māršmalovu ēšanas bildes jau būtu par traku lielākajai daļai apzinīgu cilvēku.




    Gāja mums forši un pat ļoti. Smējāmies tā, ka Ance atkal kaut kādu iemeslu dēļ nogāzās gar zemi, bet tas tā ir paredzēts. Un vispār sasmēlāmies iedvesmu un prieku turpmākajai vasarai. Ceru, ka arī tavi Jāņi bija tik pat pozitīvi!


Miu,
Kaivijs


ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Sigulda

   Septembris iesūca mūs ar jaunām skolas lietām un atgādināja, ka eksistē tāda universitāte, kurā paiet gana daudz laika. Lai nu kā vienu dienu saņēmu no Lindas īsziņu, kas aicināja mani doties izbraucienā uz Siguldu. Brīdi padomādama, es piekritu, un tā nu mēs sēdāmies Krista ērtajā mašīnītē un devāmies ceļā.
   Kā jau tas parasts mūsu aktivitātes ietver kādu piknikošanu vai ko tamlīdzīgu, tādēļ mēs piestājām pie Alfas, lai iegūtu kaut ko ēdamu. Es dodoties veikalā gribēju uzvilkt savu plašķīti, bet trāpīju nepareizajā rokā. Izlēmu, ka tik pat labi to var valkāt arī otrādāk. Tad nu tas ir tas, kas iznāca.


    Mūsu jautrais mašīnbrauciens beidzās ar fiksu ideju, ka ir taču jābrauc ar vagoniņu. Es nekad ar tādu nebiju braukusi un tādēļ jutos īpaši iepriecināta. Vagoniņš, protams, aizveda mūsu sarunas pie gumijlēkšanas apspriešanas, un tad nu šeit ir vērojams vēsturisks brīdis. Mēs ar Kristu slēdzam vienošanos, ka šoruden ir jālec ar gumiju. Lindai šāds aizinājums nelikās vilinoš it nemaz, un viņa tikmēr šausminājās par vagoniņa aukstumiem. Jāatzīmē, ka arī Krists šausminājās par šādu ideju, bet nu jau vienošanas ir un jālec būs.

 



   Pēc vagoniņbrauciena mēs devāmies lepuj pa līkloču taku. Kā izrādās tā ir kāda riteņbraucēja iecienīta. Mēs šo personāžu manījām braucam augšup un lejup vairākas reizes, un tas ir tikai mūsu gājiena laikā. Viņš pilnīgi noteikti ir traks, jo tādā ātrumā nesties lejā pa to taku in neprāts! Jātzīmē, ka Siguldā no riteņbraucējiem dodoties augšup vai lejup pa uzkalniņiem jāuzmanās - kāds cits riteņbraucējs strauji devās lejup, kad mēs gājām jau atpakaļ pie auto. Nu ļoti strauji un gandrīz man virsū.



   Mums ar Lindu bija prātā konkrēta vieta, kur ir jānotiek piknikam. Tas ir pie Gūtmaņalas, kur ir neliels dīķītis un pie tā ir jauki soliņi. Tur mēs svinējām Artas otros 17 ,un vieta ir jaukām atmiņām pildīta. Mēs laimīgi ēdām gardumus, dzērām tēju un spriedām par to kā guļ pīles. Ak, jā un Krists izlēma kāpt kokā. 


   Tāds nu bija mūsu izbrauciens kādā jaukā rudens pēcpusdienā. Lieliska kompānija, skaista vieta un garšīgs ēdiens. Neko vairāk jau nevajag.


Nom.
Kaivijs

svētdiena, 2011. gada 21. augusts

Lindu diena

   Augustā mēs svinam! Tikko svinējām Ances dzimumdienu un tūlīt svinēsim Riharda pilgadību, bet tagad ir laiks Lindas vārdiņsvētkiem. Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā mēs saņēmām sms ar gluži oficiālu uzaicinājumu uz svētku pusdienām. Skaidrs - ēst būs, tad var iet.
   Sarunājām ar Lauriju, ka nu šoreiz, taču nekavēsim. Ja jau pusdienas, tad jāierodas laikā! Nodomi labi, izpildījums ne tik spīdošs. Mēs abas par pārsteigumu tik tiešām ieradāmies laikā, bet mūsu centienus iztrekāja Ance kura drusku iekavēja. Nu neko, mēs jau nu garlaicībā nenīksim tādēļ pievērsāmies jaunākajam modes kliedzienam - bomzingam jeb hoboingam. Kā jau tas ir zināms gan plankings, gan ovlings ir galīgi novecojis un nestilīgs, bet bomzings ir jaunums, kas pārņem pasauli! Nu vismaz sāk. Bomzings aizsākās ši gada Jāņos ar Lauru kā pirmo bomzingotāju.
   Tā kā Vecrīga ir vieta ar daudziem cilvēkiem mēs sabijāmies, ka kāds manu vietu varētu aizņemt, tādēļ Laura man to rezervēja. Nekādas raizes - vieta palika brīva, un es varēju atsēdēties cik tik tīk. Iesaku, savu rezervēšanas zīmi vari pasūtīt pie Laurija.
   Jā, mums patīk muļķoties.



   Tam-pa-ram! Un mēs esam nonākušas pie Lindas. Dāvaniņa ir nodota jubilāram un viegli muļķīga bilde top. Nepaiet ne sekundes, kad mēs jau pie galda esam piesēduši un ēdam pilnu muti. Tās nebūtu mēs, ja jau pašās pirmajās minūtēs kaut kas netiktu izliets, apgāsts vai nomests. Es sāku aplaistīdama galdu, tad Laurijs pacentās nosviest zemē tomātu un Lindas pirmais mēģinājums padzerties beidzās ar slapjām biksēm. Linda vienubrīdi jau sabijās, ka apēdīsim visu, un daļiņu kūkas noslēpa, lai var pacienāt māmiņu un brāli, kas ieradās vēlāk (kļūda). Jāatzīst, ka mēs tik tiešām nevarētu būt raksturojami kā viesi, kas ēd tkautrēdamies, bet nu tāpēc jau esam draugi - nav mums jāizliekas.



   Šeit mēs varam vērot kā Ance mēģina stiepties pēc kūkas, bet Laura viņu veikli atvaira un ir ārkārtīgi apmierināta par to. Galu galā mēs viņu tomēr uzveicām un arī dabūjām kūku.


    Un šampanietis! Kā jau svētkos pienākas ir šampanietis. Īsu brīdi papriecājušās par ekstra košajām glāzēm kādas pie Lindas var atrast mēs lūdzam, lai Krists kā iespējams veiklākais no mums nodarbojas ar pudeles attaisīšanu un šampanieša liešanu. Ar attaisīšanu gāja labi, ar liešanu arī līdz nezināmu iemeslu dēļ Krists iebāza degunu šampanieša putās un vēl centās ievilkt gaisu tajā brīdī. Jautrība neaprakstāma, lēkājošs Krists un joki par to, ka tagad jaunā mode ir nevis dzert, bet šņaukt šampanieti.


Uzskates materiāls kāda rādās pasaule, ja šņauc šapanieti.
   Šampanietis glāzēs, vēderi pieēsti tā, ka nevar kustēt, un Linda mani deleģē par to nelaimīgo, kam ir jāmēģina izsprast jauniegūtās spēles noteikumus. Spēle kā tāda liekas ārkārtīgi jancīgi, saucas Vaga un ir par pupām. Tām, kas dārzā aug un lielākoties ir zaļas. Šeit lūk ir kovboju pupa un dedzinātāju pupa, un pupa, kurai nav drēbes. Ei nu sazin kādēļ tā. Tad es cenšos pievērsties noteikumiem. Lasu skaļi un izteiksmīgi, neklausās neviens un man sāk nākt miegs, bet Linda ārkārtīgi entuziastiski mani mudina saprast, lai var spēlēt. Tiesa gan ne tik entuziastiski, lai to darītu pati. Galu galā, es ideju esmu uztvērusi cik nu spēju un cenšos to izskaidrot saviem biedriem. No sākuma gāja grūti, bet vēlāk jau mēs kļuvām par stratēģiskiem meistariem pupu krāšanā, stādīšana un novākšanā. Nez ko omītes domātu par mūsu zināšanām šajā jomā.
   Tomēr, katrai jaukai svinēšanai pienāk beigas, un ir jādodas mājās. Šķīvji ir tukši, vēderi pilni un viegli miegaini mēs dodamies uz savām mītnes vietām, lai gatavotos Riharda ballītei.

Mjurr.
Kaivijs

sestdiena, 2011. gada 20. augusts

Svētku Ance

   Parasti savu domu risinu ap bildēm, kuras ar Kaiviju jau iepriekš saliekam šeit, lai būtu skaidrs,ko stāstīt un ko ne. Un tomēr.Šoreiz es jūtu vajadzību jums izstāstīt, kā mūsu kompānija pie tādas Ances tikusi un kas tā Ance tāda vispār ir. Es izlaidīšu lielu daļu atmiņu ainu, jo tas patērētu pārāk daudz laika gan man, gan jums.
   Īsumiņā jāsaka tā. Jā, man nav māsas, bet toties man ir Ance. Es pat uzdrošināšos apgalvot, ka viņa to manā dzīvē aizstājusi un visiem simts. Ancei bija knapi pieci gadi, kad mans nicinājums pret mazo gaišmataino meitēnu sāka pāraugt draudzībā, kura stiprinājusies gadu gadiem, līdz pat šodienai. Tad nu par mūsu kompāniju. Mana kompānija jau daudzus gadus ir nemainīga - Rihards jau pirms laba laika ar mums sācis runāt, un nu pat šķiet, ka visai labprātīgi to dara un jāsaka, ka arī Krists nu ir ar visām četrām iefiltrēts mūsu draugu "pamatsastāvā". Mēs jau vienmēr stiepjam līdzi savus tuvākos, ne tā? Tā arī kompānijā pamazām, bet visai neatlaidīgi sāka parādīties Ances seja. Un te nu mēs attopamies sešu cilvēku sastāvā.
   Un nu par Dzimšandienu, pirms Dzimšandienas drudzi, kas varbūt nenomāca Anci, bet mums gan lika pakustināt domu rievas un somu somām.
   Četru cilvēku sastāvā mēs sapulcējāmies (atļaušos lietot saīsinājumus) pie GC, lai dotos dāvanu meklējumos. Rihards atkal sevī sajūt mākslinieku, šoreiz gan ne frizieri, bet stilistu, un no Kaivas jostas tiek veidotas bantes un kliņģeri. Viss beidzas ar to,ka Kaiva tiek piesaitēta pie staba. Redzat zilo somu? Jā. To es iepriekšējā dienā biju noskatījusi un pirms tikšanās iegādāju arī sev.

   Kaivu piesienam, Kaivu atsienam. Linda ziņkārīgi iebāž manā pirkumu maisiņā degunu, izvelk somu, tiek izteikta atzinība abām par somas izvēli un spīdošām acīm paziņots, ka Lindai arī tādu vajag. Vajag un cauri. Lūk rezultāts. Soma. Soma. Soma. To vajag bildēs, Rihards tiek apkarināts ar bildē nederīgām mantām un deleģēts par fotogrāfu. Ir arī bildes, kurās Rihards bildē, kā tūristi bildē viņu, bildējot mūs. Jāsaka, ka mūsu šķērsieliņas izdarības izpelnījās daudzu tūristu sajūsmu un acīm tika sava tiesa svešu zibspuldžu.


   Šis mūsu Rihards pēc mana lūguma, lai uztaisa "parastu seju". Dāvanas sapirktas pilna soma, satraukums mitējies, un mēs varam doties noskaņoties  tās dienas rītdienai.


   Un nu mēs jau esam trīspadsmitajā augustā. Ance ar mani pie sāna kādu pusi stundas pati no savām Dzimšandienas svinībām nokavēja. Taču tie esam mēs un tas nav nekas neparasts.
   Kā jau bieži tas notiek, sākas sānos bikstīšana un nepacietīgi "nu, nu, runā tu!". Es iesāku mūsu sveicienu tikpat nejēdzīgi, kā vairumā gadījumu, un manas ievadrunas vārdu izskaņā apsveikumu teikt tiek izvirzīts Krists.


   Ance ir apsveikta, pirmā smiešanās, klupšana un kāpelēšana pār soliņiem pie gaviļnieces ir aiz muguras, un ir laiks pasniegt īpašo "Valda dāvanu". Te atkāpītei, bet, atkal neizplūstot skaidrojošās detaļās, jādara jums zināms, ka ar Anci mums tāds vecs joks. Esmu viņas telefonā kā Valdis Zatlers jau, šķiet, piekto gadu un tā tieku uzrunāta arī dabā. Kā nu sagadījies, kā ne - Valdis Zatlers (manā personā) ir iestājies Zatlera Reformu partijā pie lielā, īstā Zatler' Valda. Un tad nu laiks Valdim pasniegt dāvanu no Valda.
   Ieslēdzu nopietnu seju blakus jūsmīgai Ancei. Kurš mani pazīst, zina - nopietna seja man uz ilgu laiku neturas, īpaši jau tad, kad tā jātēlo.

   Un te, no kurpju, virtuļu un konfekšu kastēm mums pretim raugās Dzimšandienas cienasts.


   Pāris plastmasīgu tostu ar imitētiem "strinkš,strinkš", kā jau esam paraduši darīt un tad jau aiziet ēšana. Redzat maizītes? Ance sacīja, ka, tās gatavojot ir eksperimentējusi, veicinot dažādību. Viņas uzdrošināšanās tika gavilēm atzīmēta kā patiešām kas spēcīgs - maizītes ar tomātiem un maizītes bez tomātiem - tur jābūt drosmei tā variēt!


   Ēdājiem ēdājbildes. Kaiva, bildi aplūkodama, izteicās, ka visai labi esam iejutušies tēlā. Man nācās norādīt uz to, ka būt sev jau nav nemaz tik grūti. Tēlots te tiek maz, jo ēst mums patīk un to mēs neslēpjam.


   Gadi varbūt arī iet. Tomēr mēs jau arvien esam tie paši. Varbūt gudrāki, varbūt ne, bet pavisam noteikti - tik pat neveikli kā allaž. Un tomāts manā klēpī.


   Vēl kaudze dumju bilžu, no smiekliem sāpoši vēderi, krītošs ēdiens, sulā slīkstošas lapsenes, skraidīšana pa estrādes soliņiem, šahistu dziesmas un citādi sīkumi, un tad jau tumsiņa. Tumsiņā dodamies cauru Vecrīgas ļaužu piepildītajām ielām, kurās dzīvība sestdienas vakarā daudz lielāka kā dienās. Mūsu galamērķis ir Krastmala. Tur mēs nekaunīgi savācam visu tās apmeklētāju uzmanību sev un stutējam augšā lukturīti, ko laist gaisā, kā jau nu tas mums par paradumu kļuvis katros svētkos. Šoreiz viss bez starpgadījumiem, vēja tikpat kā nav, bezmākoņu debesis vēlīgi saņem mūsu laternu un visu skatieni arvien pavada lukturīti,kas pamazām nozūd naktī.


 Nedaudz priecīga klusuma, pirms visi attopas no pārdomām un jāsteidz vēl uztaisīt pēdējās bildes.


   Mums piemīt tendence taisīt ļoti glupas un ar saturisko vērtību ne visai piepildītas bildes, taču reizēm vajag arī to un šoreiz mums to prieku sagādā Rihards un Kaivijs ar Sergeju uz galvas (bante). Kāpēc Sergejs ir tieši Sergejs, es nezinu. Es neatceros.

   Vakars jau vēls un jāķer pēdējais transports mājup. Vēl tikai ceļš caur tunelim, kuru pavada izbrīna saucieni par to, ka tas pat tiekot apgaismots.
   Balle apmēram galā, Ance priecīga, draugi priecīgi un mēs sākam gaidīt nākamos svētkus, balles un paballītes.



Smī.
Laurijs

svētdiena, 2011. gada 14. augusts

Džezs

   Sākšu ar vārdiem, kurus atceros no kādas filmas, pat visai iespējams, ka tie bija Simpsoni: "Džezs ir resno cilvēku mūzika". Diena tieši laikā, lai sajustos resnas.
   Bija lietaina nedēļa un tātad arī nedaudz lietaina ceturtdiena. Es varēju iet, kur vien iedomājos - lija. Pie Kaivas nelija. Jau nedēļas sākumā bijām nolēmušas apmeklēt džeza koncertu Mazās ģildes dārziņā. Ja nu kādu māc interese-nākamie koncerti 18. un 25. augustā. Protams, man izkāpjot no tramvaja, lai  visai ātri izpildītu pārģērbšanās rituālu un naski dotos uz koncertu, sāk līt. Pēc apspriedes ar Kaiviju un bažīgiem skatiem debesīs mēs nolemjam riskēt un braucam uz Vecrīgu. Lietussargs? Nē, to paņemt mums prātā neienāk.
   Pa ceļam, gluži kā iesildošā grupa, mūsu skatam paveras un ausij diezgan tīkamu gabalu spēlē šīs "Omītes" ar patiesu vīrieti sevī. Taču līdz koncertam vairs tikai... Ak,nē. Koncerts jau ir sācies - mēs kā parasti kavējam.


   Dažas snaikstīšanās bildes aiz priekšā sēdošajiem ļaužiem un šis ir viss, kas iznācis no mūsu centieniem nobildēt māksliniekus. Bet tad mēs izlemjam, ka galvenais šeit nav bildes kvalitatīvs saturs, bet gan ideja pati par sevi. Mūzika lieliska. Nākamais Kaivas secinājums - džezu klausās veci cilvēki. Nē, nē - bija jau arī citi - bērni, kas karājās žogā, visādvecuma tūristi, un daži mūsu paaudzes ļaudis.


   Koncerts galā. Dodamies izstaigāt Vecrīgu un tuvākos veikalus. Diena jau sapinusies ar vakaru un laikam jau jāsāk mērot ceļu mājup, kad pēkšņi Kaiva nozūd, kamēr es aizdomājusies slinki soļoju tālāk pat nemanīdama viņas prombūtni. Un, lūk, ko viņa ieraudzījusi! Varavīksnes rozes! Kaiva nospriež, ja kāds vēlas tai dāvināt rozes, turpmāk lai dāvina tikai šādas. Pēc mana izbrīna un jautājuma, vai tad viņai tādas patiešām patīk, viņa atbild:"Nē, bet tomēr - tās ir visjautrākās rozes, kādas jebkad esmu redzējusi!"


   Nē. Mēs tomēr vēl nevaram iet mājas. Drīzāk gan nevēlamies. Un tiek izlemts "iet apkārt". Kur apkārt - nav zināms. Ejam apkārt, Kaivijam jauna soma, man - vienkārši soma un ir jātaisa bildes. Esmu izlēmusi šeit neminēt manas māmuļas izteikumus par mūsu somu krāsām. Vienu tā raksturoja tik medicīniskā valodā un salīdzinājums bija tik ļoti apstulbinošs, ka man, kā parastajam mirstīgajam, tas nekad nevienā smadzeņu šūnā nebūtu ienācis prātā.


Un tā,lūk,mūsu ceturtdiena īsumiņā.

Smī.
Laurijs

trešdiena, 2011. gada 10. augusts

Piena festivāls 2011

   Jau otro gadu daudzu iemīļotais Piens rīko saviem draugiem brīnišķīgu svētdienas atpūtu - Piena festivālu. Pagājušogad noslinkoju un neaizgāju, bet šogad nevarēju to laist garām. Tad nu atriteņoja Linda, un mēs devāmies izpētīt brīnumus, ko piedāvajā Piens.
   Iepriekš nebiju dzirdējusi Aneti dziedam, bet pēc šī minikoncerta noteikti turēšu acis un ausis vaļā, jo dziedāja viņa ļoti forši un stīgu meitenes arī gāja klāt labi. Tajā brīdī mēs visi vēl draudzīgi bijām satupuši uz zemes, un Linda atzīmēja, ka jūtas kā tādā mazā Positivusā. Būs vien jāpiekrīt - arī šeit bija tā draudzīgā atmosfēra un priecīgie cilvēki kādus var sastapt Positivus. Šķiet daba bija to vien gaidījusi, lai Anete beigtu dziedāt, un mūs apveltītu ar vakara pirmo, bet ne pēdējo, dušu. Neko darīt tik pat draudzīgi kā sēdējām uz zemes mēs meklējām patvērumu no lietus lāsēm.

Anete

   Lietus bija mitējies un Iļģi uzgrieza dančus pilnā sparā. Nevienu netraucēja jau radušās peļķes ,un tika lektas visvisādas dejas. Tā gan arī bija pēdējā pauze, ko ieturēja lietus, un Kārlis Kazāks spēlēja jau manāmi mitrākai publikai. 

Iļģi
Kārlis Kazāks
Viegli
   Lietusarga mums nebija, bet mēs nevarējām stāvēt maliņā, kad uz skatuves nāca mūziķi, lai spēlētu dziesmas no albuma Viegli. Renārs Kaupers, Māra Upmane, Jānis Strapcāns un citi kopā uz skatuves jūtas tik viegli, ka arī priekšnesums izdodas superpozitīvs. Skatoties televīzijā koncertu bibliotēkā es ļoti vēlējos kaut varēu to klausīties dzīvē, un šādu pārsteigumu sagādāja Piena festivāls. Lietus netraucēja ne drusku, jo visur strāvoja prieks.
   Tāds nu bija Piena festivāls.

Miu.
Kaivijs