Jau pirmajā gadā, kad mums bija tā laime baudīt Positivus festivāla gaisotni, mēs nolēmām, ka šī būs mūsu tradīcija, kamēr vien būs tāds Positivus festivāls un kamēr vien būsim mēs. Nu atkal pienāca ilgi gaidītā diena un mēs,aizkrāvuši Krista automašīnas bagāžnieku līdz pat stiklam, devāmies uz Salacgrīvu.
Es šeit neizplūdīšu jūsmīgās runās,aprakstot koncertus,nē. Tie,kas bija klāt,paši zina un tie,kas nebija- ir pulks cilvēku, kas to pārzina un daudz labāk par mani. Tādēļ,ja meklējat kādu koncerta rezumē,jau iepriekš saku- te tās nav. Te ir gluži vienkārši mūsu dzīve Positivusā no visām pusēm.
Telts celšanas bildes man nav, bet jāsaka,ka,ņemot vērā tās izmērus un apmērus,mēs to uzcēlām visai ātri. Tad nu telts uzcelta, un mēs dodamies apgaitā pa teritoriju. Sirdī priecīgi apsargi,kas visā centībā savilkuši nopietnas sejas, izšņakarēja mūsu somiņas,izraustīja aiz sprādzītēm un iebīdīja festivālejā. Kaiva kā pirmā mūs sagaidīja,skaļi bļaudama: "Apsveicu ar iekļūšanu Positivus festivālā!"
Vienmēr visai lielā cieņā ir bijuši šūpuļtīkli, kuros visi metas ar sajūsmas spiedzieniem, klusu smaidu vai bezspēkā tajos apmierināti ieveļas,kad atbrīvojusies kāda vietiņa. Un tad ir arī tādi,kas aizguļas garām. Piemēram,mūsu Rihards.
Kaiva bija ar mieru visu savu naudu iztērēt cukurvatē. Šī bilde Kaivijam bija nepieciešama, jo tas tak mūsu bloga garā. Tad nu lūdzu.
Mums bija telts/garāža/futbollaukums/citi nosaukumi, kurā gulējām visi kopā. Kas pirmie aizmieg, dabū bildes ar saburzītu agrā rīta Rihardu. Jums taču arī patīk bildēt gulošos un pēc tam gardu muti viņus apsmiet? Mums patīk. Mums gan nepatīk kļūt par upuriem,bet saka jau, ka dots devējam atdodas.
Mēs reiz ļoti uzjautrinājāmies par Kasparu,kurš gulēja,kā oskars teica "mafijozņikā". Un tad pēkšņi mani uzmodina Rihards,kas svētlaimē mirdzošām acīm taisa bildes ar aizmigušu cilvēku koloniju. Krists guļ rociņas sakrustojis "mafijozņikā", tas tiek parādīts man, un man ātri vien amats rokā. Jā,es aizmirsu pidžammu un gulēju visādos kreklos.
Daudzas teltis. Visādas teltis. Bet nu neviena nebija tāda,kā mūsējā. Domājams,ne viens vien pēc tās orientējās. Un tajā skaitā arī mēs.Tur tālumā,tas zaļi lillā spicais, augstais jumts.
Tad te pie reizītes par mūsu peldēt gājienu. Kā redzams,debesis nav tās gaišākās un laiks nebūt nav tas siltākais. Bet pulksten astoņos mēs pamostamies ar visai spēcīgu ideju par peldi,jo teltī ir visai karsti un laikam tak spīd saule. Atlika vien izlīst no telts peldkostīmā, kad saule pazuda aiz mākoņiem, it kā nemaz nebūt ārā rādījusies. Ceļš līdz ūdenim ir pietiekami garš,lai nedaudz nosaltu. To mēs izdarījām. Linda jau sākumā atteicās peldēt. Tad nu mēs ar Kristu viens otram nosolījāmies, ka mēs gan iesim, lai cik tas ūdens arī auksts vai karsts nebūtu. Es devos ūdenī savā tradicionālajā salstošā,taču apņēmīgā cilvēka gaitā, Kaivijs kareivīgi iestinga vienā pozā un lēni slīdēja ūdenī, diezgan aktīvi mainot sejas izteiksmes. Krists plivināja rokas, kā govs asti pļavā, atgaiņājot dundurus, un skaļi un nešpetni šķendējās. Taču, gods godam, mēs visi trīs nopeldējāmies, saķērām svaigumiņu, kamēr Apu/Kārlis maliņā visai apmierināts mūs filmēja un ķiķināja.
Bija ierastā mattaisīšana, šogad man palīdzēja Rihards, saēdies talantu un zināšanas, ko nu lika lietā ar pārspīlēti nopietnu seju un visi izturētu kustību manieri.
Kafijas pauze mūsu mājoklī un te mūsu,kā Kaivijs to atļāvās nosaukt, komēdijseriāls ar pārtiku un dialogu,kas sastāv no īsām, viegli ķircinošām replikām vai visai zīmīgām grimasēm. Vēl es no Kārļa jaunvārdu darinātavas ieguvu sev nosaukumu "Monomuļķis", ko godam nopelnīju durakā,zaudējot 1 reizīti.
Lielajos un palielajos koncertos apakšā darījās tāda "mērcīte",kā Kārlis izteicās, ka mēs nolēmām to visu noskatīties no kalniņa, kur var pārredzēt gan skatuvi, gan pūli. Kad lietus nelija, lietusmētelīši visai labi pildīja padirseņa funkciju. Kad lija,mēs ar Kaiviju vilkām vienu mēteli uz divām.Vieta bija arī trešajam,nebija tikai gribētāju. Nu man bija kaut kāds sumo mētelis.
Vienmēr vajag kaut ko negaidītu. Bieži notiek kas negaidīts. Mati uzrāpās pašā skatuves augšā un spēlēja lielisku mūziku. Visi koncerti, kurus dzirdējām,bija klausīšanās vērti un šogad es arvien jūtos gandarīta,ka man laimējies baudīt festivāla gaisotni.
Bildes atkal ir likusi Kaiva un mans stāsts par festivālu pēkšņi neapzināti apraujas,ieraugot bildi,kur mēs ēdām saldējumu,kas patrāpījies zem logu tīrāmā šķīduma. Nu, vismaz Krista saldējums. Vispārēja idiotu bilžu sērija ar saldējumiem un oglītes meklēšana. Ne tās, kas dzerama.
Mēs dodamies uz Lindas laukiem zaļumos pie omes, pie gaļas un, paši to nemaz nezinot, pie diviem jaukiem kucēniem.
Te pilnīgs smī smī, un mēs suņus esam nobučojuši un nobužinājuši, un izvazājuši pa klēpjiem līdz nemaņai. Es pat atļāvos tiem nedaudz padziedāt visai šķību, tikko sacerētu dziesmu. Suņi jau tādi paši kā bērni. Skrien, plosās, ārdās, noved citus līdz baltkvēlei, atkal skrien un tad pēkšņi nogāžas un guļ.
Tad mums,protams,lēnā garā vajag atiet no Positivusa ritmiņa, un mums ir čill vakars ar suņiem,omi un ūdenspīpi. Linda nonāk pie atziņas, ka viņai patīk lauki, taču pati tur dzīvot negrib, ka traks. Arguments skan šādi- Ja tu dzīvo laukos,tad tev ar laiku parādās govis. Bet man ir bail no tiem radījumiem!
Es ātri mācos un šoreiz gribēju izmantot Pūguļa tehniku. Pieglaudu Kaivu kā īsts draugs, taču viņa paskatījās uz mani no augšas, paziņoja,ka es esmu par īsu, lai viņa justu manu mīlestību, iekāra kaklā suni un aizgāja pastaigāties. Un es ar savu īso mīlestību paliku bez suņa un bez Kaivas.
Par to,kā Krists sasmēla un un pēc tam izgāza kādus 50 litrus ūdens,jūs jautājat viņam pašam,bet jāsaka,ka jautrība un smiekli tur gāja uz pilnu klapi.
Te man atkal jāsaka-mums patīk ēst. Un kā gan lai negatavo ko garšīgu,atrodoties laukos, kur visi produkti ir svaigi un dabīgi. Domāts-darīts, un mēs ar omas palīdzību cepam biskvītu. Visi patīkamā satraukumā rosās ap tortes tapināšanas vietu un puiši tiek nosūtīti ogu meklējumos.
Kūku rotājām ar ogu želeju,putu krējumu, odziņām, rīvētu piena un balto šokolādi. Ogas mums tika iedalītas "savējos", "albīnos" un "svešajos". Te gan es neiegrimšu paskaidrojumos. Ir jau arī visai grūti izstāstīt ko tādu,kas radies bez jēgas un tādu arī nesatur.
Kūku atdzesējam un uzreiz ķeramies klāt. Bīstami un neapdomīgi, taču nazis un kūkas griešana tiek uzticēta man. Nu es godam varu teikt- esmu griešanas meistars-kūka arī sagriezta turpināja izskatīties pēc kūkas un nekādi postījumi netika nodarīti.
Tie nav lauki,ja nav laiskas gulēšanas, un tā nav laiska gulēšana laukos,ja kāds pēkšņi neizlemj uzgāzties virsū savam draugam.
Te bagāžnieka,ko sākumā pieminēju, vizualizēšana jūsu ieskatiņam. Kāds pamanījies līdzi iemest arī suni. Mantas sakravātas un saspiestas automašīnā,atvadāmies no omes un dodamies uz Rīgu. Ceļā mūs pavada Kaivas pīkstoši rūknējumi,kas skan kā protests pret došanos Rīgas virzienā.
"Kad es izkāpšu ārā, tas taču nozīmēs, ka tas ir galā. Ka festivāls ir beidzies! Ak,es to negribu,nekāpsim ārā? Gaidīsim nākamo gadu?" lūdzās Kaiva un jau pēc 5 minūtēm sēdēja uz ielas ar savām mantām. Mēs devāmies tālāk. Pamazām katrs izbira no auto savā vietiņā un arī es nu noliku atslēgas uz plauktiņa savās mājās,nopūtos un devos izkrāmēt mantas. Festivāls beidzies.
Gaidām nākamo gadu ar visai lielu nepacietību un nemieru sirdīs.
Smī.
Laurijs
