Jaunums

   Pirms pāries dienām ar Lindu un Kristu atkal devāmies riteņot. Šoreiz gan tas nebija parasts riteņojiens, jo Linda izbrauca pirmo reizi ar savu tikko iegādāto divriteni. Kā jau bildē varat vērot tas ir varen smuks - gaiši zils, lieliem riteņiem un visādi citādi ērts braucamrīks Rīgas ielām. 

   Tomēr, lai arī brīnišķīgs, arī tam ir neieciešams gaiss riepās, lai Linda varētu braukt nevis stumt.  Tad nu mēs devāmies uz tuvējo benzīntanku, lai uzpildītu divriteņa riepas ar gaisu, jo Krists apgalvoja, ka ar viņa pumpi tas nesot izdarāms. Brīdī, kad Krists aplūkoja iespējas uzpildīt gaisu ar tur pieejamo ierīci, viņš strauji mainīja savas domas. Izrādās ar to nevar iedabūt gaisu Lindas divriteņa riepās ne tik, tomēr nekas nav zaudēts, jo ar Krista pumpi var. Ei nu sazin, kā bija mainījies pumpis vai Krista uzskati par tā derīgumu, bet riepas tika kārtīgi piepumpētas un mēs varējām doties tālāk.

 

Pingvīni un pingvīns

 

   Nokļuvām mēs ārkārtīgi mīlīgā parkā netālu no Andrejsalas. Mēs ar Lindu apsēdējām soliņu, bet Krists tikmēr gauži nopietni uztvēra manu paziņojumu, ka viņam vajadzētu braukt ap dīķi 10 reizes. Nevaru gan apgalvot, ka ārkārtīgi sajūsminātais Krists apbrauca tieši 10 reizes, bet pāris tantes un dažus bērnus pa ceļam viņš sabaidīja noteikti.

   Krists piestāja kā reiz, lai aplūkotu manu jauno sēdēšanas veidu. Es izlēmu, ka sēdēt un vērot pīles nav interesanti un ka soliņš lieti noderētu, lai aplūkotu mākoņos, tad nu turpmāk ,ja redzam mani sēžam šādi nebrīnietis - tā tam vajag būt. Starp citu izrādās dažas konfektes krāso mēli un pat necenšas to reklamēt. Tā sakot pārsteigums.

 

    Tā kā mūsu jauko pasēdēšanu parkā sāka traucēt lietus lāses, nolēmām doties prom. Visi trīs apņēmīgi mināmies, līdz Linda ārkārtīgi strauji nobremzē, tā man gandrīz ietriecoties viņas divrtienī. Es ārkārtīgi pārsteigta vaicāju, kādēļ bija jāveic šāda strauja apstāšanās, uz ko Linda atrauc, ka zem kokiem nelīstot. Lai nu kā mēs ar Kristu laiku lieki netērējam un mētājam manu jauniegūto kaučuka bumbiņu, kuru nostaļģijas pārņemta ieguvu no tāda automāta Rimi, kurā var iemest naudiņas un ārā dabūt bumbiņu.

   Tad nu nogaidījuši mazāku lietutiņu, braucām mājup. Neilgu laiku kopšs izšķīrāmies, lai katrs dotos uz savu pusi, es saņēmu šādu sms no Lindas: "Ne jau es iebraucu sienā ar savu jauno divriteni :D". Tāds nu bija Lindas divriteņa pirmais izbrauciens un arī pirmais iebrauciens sienā.

Mjau

Kaivijs

Vasaras dienas

   Vasara ir brīnumjauka, ja var satikt draugus, un tieši tā šodien bija. Ar Lauriju un Bīriņa jaunskungu šodien barojām baložus, un vēlāk ar Lauri devāmies uz Andrejsalu. Pa vidu mēs arī paspējām iekāpt strūklakā, he. Izrādījās, ka man daudz labāk tīk iespēja, ka uz manas rokas nometas mazi zvirbuļi, nevis milzu baloži. Grūū, grūū!

Laura ar Bīriņu apspriež baložu barošanas stratēģijas.

Es rosinu ideju par to, ka labāks skats pavērtos no strūklakas augšas.

Laura ideju neatzina par labu esam.

Neaizmirsti izbaudīt vasaru!

Miu.

Kaivijs

Riteņojiens

   Jau vairākas dienas spītīgi lija lietus, jaucot visus mūsu plānus. Un jau vairākas dienas mēs gatavojāmies doties riteņojienā uz Andrejsalu pēc kādas vīna pudeles, ko tukšot mūsu Engures vakaros.  Vakar bija pēdējā diena, kad mūsu plānu vēl varēja iespēt realizēt. Protams,nu protams,ka lija lietus. Bet brīžiem taču arī nelīst! Un ar šādu domu mēs izlēmām doties ceļā. Es devos uz pagrabu,lai notrauktu no sava divriteņa putekļu kārtiņu un piepumpētu riepas. 

Lietus nelija un es atļāvos justies priecīgi. ES zināju.Es jutu,ka man nevar tā veikties, tas gluži vienkārši nav dabiski. Un,jā, atkal lija.

   Visai lielā steigā stūmu divriteni cauri Vecrīgai, lai paspētu sarunātajā vietā un sarunātajā laikā pārmaiņas pēc ierasties bez kavēšanās. Paspēju. Bet man taču bija sarunāts tikties ar Kaiviju. Kāpēc gan es vispār steidzos?

    Nepagāja ne desmit minūtes un mēs jau mināmies uz Adrejsalu, kārtīgi izdrebinājāmies pa bruģi un spriedām par to,kāpēc gan manam divritenim amortizators ir tikai priekšā.

      Varētu teikt,ka mērķi sasniedzām bez starpgadījumiem. Atlika tikai kaut kur pieslēgt divriteņus. Pie soliņa neizdevās- viena ķēde negāja riņķī. Vienīgā vieta, kur tos izdevās savietot bija kāds visai šaubīgs metālisks veidojums, ko redzat bildē.  Tas gan bija visai viegli pārvietojams un, ja vien būtu atradies kāds gribētājs, viņš itin viegli būtu varējis aizstiep mūsu braucamos ar visu metāla verķi.

     Vīnu tur bija tik daudz, ka mēs nespējām vien izvēlēties. Viņam pašam par nelaimi, mums piedāvājās izpalīdzēt kāds pārdevējs. Tā mēs staigājām no plaukta pie plaukta, veicām apspriedes, smējāmies,klausījāmies viņa ieteikumos un vīrišķajos novērojumos un beigās paņēmām to, kuru viņš visai dedzīgi dēvēja par labu esam. 

   Tad nu sametām visu Kaivija groziņā un devāmies uz AB dambi lūkoties smilšu skulptūras.

Neparasti veiksmīga diena. Salijusi biju tikai es. Divreiz. Taču kopš mūsu kopīgā brauciena uzsākšanas, mums netika ne lāsīte lietus.

Nu, par smilšu aplūkošanu no tuvuma un tālienes es jums nestāstīšu. To jūs varat apskatīt paši. Tik paķeriet līdzi divus liekus latus!

Smukas debesis, Kaivijam ir fotoaparāts un mums,protams, vajag kādu ātro bildi. Arī bildes ar random svešinieku, kas ļoti priecīgs iekāpj kadrā un sastingst kā zaldāts ar muļķīgu plāceņa cienīgu seju.

Ceļa uz Autoostu atklājām arī vietas,kur nevajag braukt. Strupceļu, ja tā konkrētāk.
Bet nu biļetes mums jau ir makā, paunas vakardienas steigā ir juceklīgi, bet tomēr sapakotas un tūdaļ jau mēs dodamies uz Enguri. Sesija mums ir galā un nu ir mūsu laiks uzdzīvot.

Smī.
Laurijs